ATKAL 16.MARTS…ŠOREIZ 2016.GADĀ
    Godīgi sakot, sākotnēji nebiju plānojis veltīt šim datumam rakstu šogad. Nebija vēlēšanās, pidara Streipa vārdiem runājot, katrreiz atkārtot to pašu, to pašu, to pašu… Tāpat jau zināju, ka neviens leģionārs kara laika formā uz pasākumu neieradīsies, nekāda pūtēju orķestra nebūs, labākajā gadījumā „Vilki”, ejot pa priekšu gājienam, kaut ko zem deguna bubinās, jau pēc 10 soļiem šīs skaņas vairs nebūs dzirdamas, pie pieminekļa nekādu mītiņu nebūs, politiskas prasības netiks izvirzītas (lai gan šogad, pēc varturu lēmuma uzņemt Latvijā t.s. bēgļus no „brālīgajām republikām”, kurām šīs „vērtīgās mantas” kļuvis pašām par daudz, būtu vairāk kā dibināts pamats apspriest šādas rīcības sekas Latvijai un Latviešu tautai), viss notiks ļoti klusi, mierīgi un civilizēti, respektīvi, notiks tipisks bēru gājiens, kā jau pienākas zaudētājiem, jo priecāties mūsu zemē, kā zināms, drīkst tikai „uzvarētāji” – okupanti un viņu atbalstītāji – 9.maijā. Tomēr šogad notika arī šis tas iepriekš nebijis un pārsteidzošs (negatīvā nozīmē, protams), ka nevaru klusēt, nedarot zināmu dažus faktus plašākai sabiedrībai.
    Anglijas sprukstiņa Greiema Filipsa parādīšanās bija jau paredzama un izraisīja vienīgi nožēlas pilnu smīnu par tiem gados sirmajiem kungiem, kas šim gara kroplim mēģināja kaut ko skaidrot kamerā, ko šis burtiski grūda sejā cilvēkiem, kas devās uz Jāņa baznīcu. Uz viņa angliski un ļoti kroplā formā krieviski uzdotajiem jautājumiem par fašistiem visprātīgākais būtu neatbildēt vispār vai pateikt, lai runā ar mums Valsts valodā, kuru viņam bija pienākums apgūt, ja jau nolēmis atbraukt uz mūsu valsti. Protams, ja līdzīgi rīkotos kāds Latvietis, kurš sāktu prasīt 9.maija pasākuma dalībniekiem, vai viņi šeit ieradušies godināt Staļinu, tad viņš labākajā gadījumā jau pēc dažām minūtēm tiktu no kārtības sargu puses aizturēts kā huligāns un provokators, bet sliktākajā – gulētu renstelē ar pāršķeltu pauri un lupatās sadauzītu kameru. 16.martā, protams, nekas tamlīdzīgs notikt nevarēja, jo šī pasākuma rīkotāji un apsargi bija ļoti toleranti… pret kosmopolītiem.
    Mācītāja G.Kalmes vadītais dievkalpojums tiešām bija labs, ne brīdi nenožēloju, ka atnācu to noklausīties, gandrīz visam, ko viņš teica, arī es biju gatavs piekrist. Atliek vienīgi cerēt, ka varbūt šis kungs būs tas, kurš sekos manam aicinājumam veidot Latvijā uz nacionāliem pamatiem dibinātu ekumēnisku kristīgo baznīcu (http://klab.lv/~aivars_666/100506.html). Ka šāda baznīca būtu steidzīgi jārada, pierāda kaut vai tas fakts, ka ne Vanags, ne Stankevičs nebija pat pasākumā Lestenē, par gājienu Rīgā nemaz nerunājot…
    Sākoties gājienam, uzliku uz rokas apsēju ar oficiāli reģistrēto biedrības „Latvietis” simboliku. (skat. https://www.facebook.com/BiedribaLatvietis/?fref=ts) Šo apsēju izmantoju oficiālos pasākumos jau apmēram 10 gadus, nekad līdz šim man neviens nebija sējies klāt tā dēļ. Diemžēl šogad, šķērsojot Aspazijas ielu un tuvojoties Brīvības piemineklim, pēkšņi man pienāca klāt kāda dāmīte, kura, nestādoties priekšā, sāka pieprasīt man noņemt „nacisma simboliku”, jo tā neatbilstot pasākuma garam (kā vēlāk noskaidroju, šīs nožēlojamās deģenerātes nekrietnais vārds ir Ilze Bertāne, kas strādā Saeimā par palīdzi „nacionālim” Rihardam Kolam, viņas tviterkontu var apskatīt šeit: https://twitter.com/Bertaane). Es atbildēju, ka man uz rokas ir Latvju Nacionālais ornaments, nevis nacisma simbolika, turklāt, šī zīme ir oficiāli reģistrēta kā biedrības „Latvietis” simbolika, tāpēc nost ņemt to nevēlos. Saviebusi ģīmi neapmierinātā grimasē, Bertāne atgāja nost, taču jau pēc pārdesmit soļiem pie manis pienāca klāt kāds tumšmatains vīrietis, atkal, protams, nestādoties priekšā (pieļauju, ka tas varēja būt pats Bertānes fīrers Kols, šī cilvēka seja man nav īpaši palikusi atmiņā, jo politikā viņš parādījies relatīvi nesen), kuru pavadīja kāds „zaļais vīriņš”, respektīvi, viens no apsardzes firmas darbiniekiem, t.s. „kārtības uzturētājiem”. Ultimatīvā tonī šis tips man pieprasīja nekavējoties noņemt apsēju, jo pie Brīvības pieminekļa stāvot provokators, kurš filmējot ziedu licējus un varot manis dēļ radīt starptautisku skandālu. Es sapratu, ka nepakļaušanās gadījumā tikšu nekavējoties arestēts, turklāt negribējās arī dažus metrus pirms Mātes Latvijas tēla sākt publisku skandālu, tāpēc nekauņām par prieku norāvu apsēju no rokas un iebāzu sev kabatā, pēc kā abi tipi no manis negribīgi atšuvās. Pienākot klāt piemineklim, nekādu provokatoru tur nemanīju, iespējams, ka ar to bija domāts iepriekš minētais G.Filipss, kuru jau bija paspējusi savākt policija. Par spīti tam, ka zināju – „patriotiem” no „VL” tas ļoti nepatiks, pēc ziedu nolikšanas sveicināju pieminekli ar izstieptu labo roku, kā parasti to mēdzu darīt… Gaidīju, ka atkal kāds man aizrādīs, ka tā darīt nedrīkstot, tomēr, kā par brīnumu, tādu „gudreļu” šoreiz neatradās… Gribēju paskatīties, kas nāk aiz manis, vai tur nav sastopami pazīstami cilvēki, ar kuriem varētu aprunāties, bet atkal pienāca klāt viens no „kārtības uzraugiem”, kurš nez kāpēc uzdeva man jocīgu jautājumu, vai es došoties otrreiz likt ziedus pie pieminekļa. Atbildēja, ka, protams, to nedarīšu, tad šis tips man teica, ka neesot vajadzības te ilgāk uzturēties, lai es ātrāk pametot laukumu pie pieminekļa. Tad es pamanīju, ka arī citi cilvēki nez kāpēc ātri izklīst, nu gluži kā rinda pie Ļeņina mauzoleja Maskavā, kur arī nedrīkst ilgi stāvēt un pētīt balzamēto vadoni, bet pēc tā paviršas apskates un (ja ir tāda vēlēšanās) ziedu nolikšanas fiksi ir jāvācas prom. Neviļus nāca atmiņā laiki, kad pēc ziedu nolikšanas tika rīkoti mītiņi, skaļrunī teiktas dažādas runas, arī es to esmu šad tad darījis… Nu ar gājiena rīkotāju „nacionālistu” svētību ziedu licējiem netika dota iespēja pat pastāvēt pieminekļa pakājē, parunāties, nodziedāt (bez pastiprinātājiem, protams) kādu leģionāru dziesmu.
    Ejot atpakaļ pretējā virzienā, ieraudzīju lielu cilvēku grupu ar Ukrainas nacionālistu simboliku rotātiem karogiem, tiem apkārt rindu korespondentu un policistu, ļaudis par kaut ko aktīvi diskutēja savā starpā. Es sapratu, ka šie mūsu ciemiņi netiek laisti pie Brīvības pieminekļa. Sāku jautāt garāmgājējiem, kas te notiek un kāpēc tāda drūzmēšanās, bet neviens neko jēdzīgu man nespēja atbildēt. Tikai vēlāk no saziņas līdzekļiem uzzināju, ka tur sevi kārtējo reizi tika parādījis „demogrāfijas problēmas risinātājs” un „latviskuma aizstāvis” Imantiņš Paradņuks, savulaik jau kļuvis bēdīgi slavens ar to, ka 16.03.2010. nodeva „drošībnieku” rokās nelaiķi U.Freimani un E.Dambīti (http://tautastribunals.eu/?p=1193&cpage=2), kuri turēja rokās Imantiņam netīkamus plakātus. Pats nebūdams šo Ukraiņu Tautas Varoņu – bataljona „Avoz” kaujinieku - mazā pirkstiņa vērts (gribētu zināt, cik minūšu viņš spētu izturēt Krievijas armijas un separu uzbrukumu), viņš tomēr nekaunējās uzstāt, lai viņi nenākot ar ukraiņu karogiem, jo Latvijas Ukraiņu biedrība (cita starpā, tipisks PSRS laika okupantu dibināts veidojums) esot lūgusi šo simboliku neizmantot. Te nu rodas loģisks jautājums: 1) vai Paradņuks ir kļuvis par šīs biedrības runasvīru? 2) kas devis šai biedrībai monopola tiesības uz Ukrainas karoga izmantošanu? Vai tad pēc analoģijas sanāk, ka arī Latvijas karogu nevar demonstrēt bez Rīgas Latviešu biedrības akcepta? Jāteic, ka laikam jau tikai pateicoties lielajam apsargu un policistu skaitam, cilvēciņš, kurš savus mazvērtības kompleksus acīmredzot cenšas kompensēt, ārēji atdarinot Ļeņinu, nedabūja riktīgi pa zobiem no kaujās rūdītajiem ukraiņu vīriem… Lai gan, ja es būtu Ukraiņu Patriotu vietā, tad vismaz spļāvienu savā pašpārlieicinātajā purnā viņš no manis būtu gan saņēmis. Gala rezultātā ukraiņi tomēr guva iespēju aiziet pie pieminekļa un nolikt tur ziedus, kad pasākums oficiāli it kā bija beidzies. (Parādnieka izdarības skat.šeit: http://www.ves.lv/instruktor-batalona-azov-o-paradniekse-rozha-mne-ego-ne-nravitsya-video/)
    Kādi secinājumi mums būtu no notikušā jāizdara? Pirmkārt, patiesi nacionālām organizācijām nākamgad jāpiesaka savs gājiens – minūtes 10 pirms vai pēc tā, ko organizē „DV Limbažu nodaļa”, kas patiesībā ir viltus „NA” filiāle. Tad mēs paši būsim saimnieki tajā, un nekādi „kārtības uzturētāji” nebūs tiesīgi mūs pamācīt, kādus apsējus mums ap roku likt un kādus karogus nest. Lai atceramies, ka vēl pavisam nesen vislatvjatkas vispār negribēja šai dienā nekādus oficiālus pasākumus rīkot un tos, kas devās gājienā, dēvēja par provokatoriem. Nu viņi ir uzmetušies mums par vadoņiem ar mērķi šo 16.marta pasākumu no cīņas pret valdošo noziedzīgo režīmu dienas pārvērst par gaudulīgu, „apolitisku” kritušo piemiņas dienu. Neļausim šo neliešu zemiskajiem mērķiem īstenoties!
    Otrkārt, jāpadomā, vai, sadarbojoties ar „nacionāļiem” Saeimā (piemēram, strādājot par viņu deputātu palīgiem), mēs netieši neleģitimējam viņu prettautisko darbību un vismaz formāli neidentificējam sevi ar tādiem radījumiem kā I.Bertāne? Domāju, ka katram normālam Latvietim jākļūst nelabi, jau ieraugot tādu nodevēju kā R.Dzintars, I.Parādnieks, J.Dombrava, R.Kols un citu viltusnacionāļu pretīgos purnus vien… Nesaprotu, kā iespējams ikdienā ar viņiem atrasties vienā telpā, kopā strādāt un sarunāties? Tad jau īsts okupants ir mazāk riebīgs par šiem pseidopatriotiem…
LATVIEŠU PASĀKUMUS JĀRĪKO TIKAI ĪSTIEM LATVIEŠU PATRIOTIEM !!!
20.03.2016.                            Aivars Gedroics