Gribu, lai tu pieraksti manas atmiņas par izsūtījuma laiku. Tās taču aizies nebūtībā reizē ar mani. Izsūtīja mani par palīdzēšanu partizāniem. Kas viņi bija, nezinu. Es toreiz pat nesapratu, kas ir mūsējie, kas kaut kādi citi, kāpēc viņi dzīvo slēpjoties, ne kā citi cilvēki. Mani tas nemaz neinteresēja. Kaut kad nejauši satikāmies un es sāku uz šķūnīti nest ēdamo. Tiem, kas slēpās, vajadzēja ēst, viņiem noderēja arī mans morālais atbalsts. Runā, ka pēc Kurzemes katla mežos mitinājušies partizāni gadiem, gan jau viņus visus padomju krievi nošāva vai vismaz sodīja. Tādi laiki bija. Tās briesmīgās lielās izsūtīšanas laikā, ņēma ciet veselām ģimenēm, visus tos, kas skaitījās bagātnieki. Mēs nekādi bagātnieki nebijām. Labi, ka tēvs varēja kaut ko drusku man palīdzēt, kaut ar šodienas prātu, es taču palīdzēju viņam. Ko tad invalīds toreiz pats varēja? Par to es nemaz negribu neko teikt, tā ir tikai manas ģimenes vēsture. Tēvs mani no izsūtījuma nesagaidīja, nomira. Izsūtīja, arestēja visādus disidentus, gudrus cilvēkus, tos, kuri mācījās augstās skolās, pretojās atklāti vai slēpti okupācijas varai. Es taču nebiju nevienā no tām grupām. Pat individuāli neko sliktu nedarīju. Strādāju tik to, lai kaut kad drusku vēlāk pati varētu mācīties. Ja es kaut ko par visu politisko būtu interesējusies, vismaz zinātu, ka palīdzēt partizāniem ir slikti, jāpalīdz slēpti. Vai tad es slēpos no kaut kā. Šodien uzskatu, ka būtu izsūtīta tik un tā, atrastu kādu citu iemeslu izsūtīšanas nepieciešamībai. Pirms pašas izsūtīšanas atklājās, ka esmu nostučīta. Kaut kā jau tas lielais izsūtīto skaits bija jāsavāc. Kravas vilcieni ar cilvēkiem bija jāpiepilda. Kādam to vajadzēja. Visbriesmīgākais ir tas, ka cilvēku sagrauj morāli. Ne jau fiziskās bagātības atņemšana nogalina cilvēku. Morālā ietekmēšana, salaušana ir daudz ļaunāka. Labumu tā dod tikai tiem, kas cilvēku sagrauj morāli. Tagad daudz runā par to, ka latvieši paši cits citu nodeva. Vai tad tā nebija? Tagad arī tā nav? Toreiz ne jau tkai viens Vilis Lācis vainojams. Jā, no Igaunijas un Lietuvas esot izsūti apmēram divreiz mazāk cilvēku nekā no Latvijas. Kā tu domā, tikai tāpēc, ka abas tās valstis ir mazākas nekā Latvija? Manā gadījumā tas stukačs gan bija lietuviete. Kaut kad vēlāk, laikam tad, kad atgriezos Latvijā, noskaidroju pat kā viņu sauc. Var jau gadīties, ka kāds iedomātos tam cilvēkam atriebties. Ko tas man dotu? Mana dzīve jau tāpat bija izmainīta, izpostīta. Un es pat nezinu, ko tā stukačiene šos gadus ir darījusi, vai viņa vēl dzīva. Man nav laika tērēt laiku to atzinības iegūšanai, kas mani neieredz vai neieredzēja. Lēģerī es biju viena no jaunākajām izsūtījuma laikā. Tās par mani vecākās šodien noteikti vairs nav dzīvas, mirušas arī tās, kuras toreiz uzskatīju par savām draudzenēm. Mēs bijām strādājošās sievietes. Bērni ar savām mātēm mitinājās citās vietās, mūsu zonā to nebija. Klau, tas taču labi, ka mēs atsevišķi dzīvojām, sievietes vien, vismaz iztikām bez izvarošanas problēmām. Tie izsūtītie vīrieši esot brukuši virsū pat mazām meitenēm. Nepietiek, ka viņām visādi citādi sabojāta dzīve, izvarošana radīja ne tikai morālas problēmas, daudzām pēc tam bērnu vispār nevarēja būt. Ko mēs strādājām? Smagi.Šodien smagi strādāt daudziem nozīmē vien to, ka jāizmazgā istaba vai jāuzrok kāds metrs zemes. Tas, ko mums toreiz nozīmēja smags darbs, ir neizstāstāms, neaptverams tiem, kas paši to nav izbaudījuši. Zini, toreiz, kad parādījās mākslas filma "Ilgais ceļš kāpās", mans dēls savai sievai esot teicis - mana māte arī strādāja tā, mežā .Filmas Marta nemaz nebija tiesāta, tikai izsūtīta uz Sibīriju. Filmā viss skaisti, kā jau filmā, skaisti dabas skati, skaisti cilvēki. Es gan biju tiesāta. Mājās pie vietējiem arī nedzīvojām, pat neredzējām viņus. Mūsu mājas bija barakas. Briesmīgajā aukstumā zāģējām kokus, viss darbs bija mežā. Kādu dienu, kā smejos, lūdzu Dievam nelaimi, lai tā nes man laimi. Pēc minūtēm desmit mans lūgums piepildījās, vienīgo reizi dzīvē Dievs mani uzklausīja un izdarīja tā, kā gribu es. Mums bija jākrauj koku baļķi smagajās mašīnās. Šodien neiedomājami, kā es vispār varēju tādu smagumu pacelt. Mēs strādājām arī to vietā, kuras nebija izturējušas un devušās citā pasaulē. Es pēdējiem spēkiem cēlu un vēlu smagos kokus lielajā aukstumā, tie koki pašām bija jāieceļ mašīnā. Mašīnas gaidīja rindā. Koki arī jau iepriekš bija sakrauti. Tik to velšana tāpat likās tāla, metri simts noteikti bija. Pie pašas kravas mašīnas bija dakša, ar ko to baļķi pacelt uz augšu. Dievam palūdzu nelaimi un tā arī notika - vairs nezinu kā, bet tā metāla dakša kaut kā paslīdēja un es ar mašīnas bortiem saņēmu belzienu pa seju, tādu, ka citas mani vairs nepazina - laikam žokļi bija izmežģīti. Sāpēja briesmīgi. Tad viena no mums, kura agrāk bija strādājusi par dakteri, laikam pēc tautības poliete, paņēma manus vaigus savās rokās un saspieda. Sāpēja. Šodien nemaz neatceros, cik ilgs laiks pagāja, kamēr tiku pie kādiem, kas skaitījās medicīnas speciālisti. Medicīnas dienestā, uz kuru mani aizveda, teica, ka man nekas neesot. Man gan sāpēja seja vairākas dienas. Tik uz to smago, pat bīstamo darbu vairs nesūtīja. Citas arī kaut kā sāka nomainīt, pirms viņas nomira.Es jau tev varētu visu ko par tiem laikiem izstāstīt. Tu gribēsi klausīties? - Ellai pašai likās, ka šodien teikusi daudz, lai mani ieinteresētu
Es vēl domāju. Ar dakšām vajadzēja celt kokus? Sienu un mēslus ceļ ar dakšām. Kaut kur gan biju dzirdējusi, ka represēto atmiņas esot jāpieraksta. Bet kam tas vajadzīgs? Ko darīšu ar pierakstīto? Metīšu ārā?