Brīnums. Sniega slaukāmā slota vēl nebija šķūnītī nolikusies. Jāpalido. Visu nezsniega laiku tā gulēs bez manis un šodien laiks lidošanai normāls, pat labs. Nelīst.Sēžot uz slotas un lidojot, nav jākustās - ziemas tizlumam laikam pievienojis vecums, ka visu dienu ņemoties pa dārzu, jūtos sagurusi. Nekustēšos. Vērošu tik. Uz kurieni lai lido? Rīga tālu, gan tur kāds kārdinājums mani ievilinātu, bet drīz būs tumšs. Ogre lai iztiek ar preža PR, ko tad es tur meklēšu. Madliena, Lēdmane... Varētu jau no augšas paskatīties, vai tas Tautas nams Lēdmanē, kur videnes laikā kaut kādu dzeju lasījām, izmainījies. Nē, lidošu uz Varakļāniem. Šodien kaut ko palasījos par Preiļiem, paskatīšos, cik skaisti Varakļāni no augšas.
Tā, aiziet, jau krēslo. Pelēks, pelēks viss no augšas, koku lapas vēl tik pumpuros. Un Varakļāni no augšas arī pelēki. Nē, citā laikā tie noteikti skaistāki. Ausu šalli arī neesmu paņēmusi, jālido atpakaļ, kurlo jau pie mums pietiek, ka man arī vējš neiepūš ausīs.
Tik ātri, kā iesākās, tik ātri arī lidojums beidzās. Kur tie daudzie cilvēki. Vakariņo vai arī lido? Jānoliek slota zem jumta, ka neiedomājos vasarā lidot. Kārdinājumu katru dienu nesaskaitāms daudzums.