Roku darbus parasti "krauju kaudzītē", lai TV skatīšanās vien nepārvērstos par blenšanu ekrānā. Jau kādu laiku cenšos noskatīties it kā romantiskās filmas, vail, kā šovakar - zviedru muļķības par mīlestību. It kā savulaik mīlestības būtu trūcis. Starp tām muļķībām, manuprāt, arī tāda - problēmas rada neizrunāšanās. Godīga izrunāšanās par visām lietām. Te ar runā par daudz un visu ko. Aprunā krievus un amerikāņus, lietas tepat L-jā.Arī izglītības lietas. Tikai - jēga kāda? Par mazo lauku skolu likvidēšanu viena veca kundze saka - pārmaiņām jābūt, viss vecais ir apnicīgs. Vai tas nav tāpat, ja kāāds teiktu - tu esi veca, visiem apnikusi, mirsti nost, būs pārmaiņas. Vai kāds Sedlinieks saka - Dace, atslābinies, esi laimīga. Visi jau tik ļoti atslābinājušies, ka peld savā bezgalīgajā laimē. Tik laimīgi, ka saka lielu paldies visiem tūkstošiem, kas meklēja pazudušo bērnu. Bet, ja teikšu, ka mazs bērns ir jāpieskata ik sekundi, es būšu tā briesmīgā, nelietīgā, kura nesaprot, ko vecāki pārdzīvojuši. Bet varbūt tādiem vecākiem nemaz nevar uzticēt cilvēka audzināšanu? Tādai IZM nemaz nevar uzticēt skolu pārvaldīšanu? Visi gan ir laimīgi. Til laimīgi, ka jau resni tauku blāķi pa to pašu TV reklamē kaut kādus vis vis vis labākos blenderus. Rij kā cūkas, bet nu pilni mediji ar visādām notievēšanas diētām...