ATCEROTIES 1991.GADA AUGUSTA VAROŅUS
    Tie, kas ir lasījuši pazīstamo J.Hašeka ironisko romānu par „Krietnā kareivja Šveika piedzīvojumiem”, iespējams, atceras epizodi, kad Šveikam tika pavēlēts trīs dienas noturēties kādā kontrolpostenī un nekādā ziņā no tā neatkāpties; ja pēc šī laika notecēšanas viņš vēl būs dzīvs, tad gan varēs doties uz aizmuguri pie savējiem. Krietnais kareivis Šveiks tā arī izdarījis, palīdis zem kāda tilta, nogulējis zem tā trīs dienas, pārtikdams no mugursomā esošajiem konserviem, tad izlīdis no zem tilta un devies uz aizmuguri, kur bravurīgi raportējis komandierim, ka uzdevums esot izpildīts, noteiktais punkts nav atstāts visas trīs dienas. Komandieris viņu par to esot uzslavējis un piespraudis medaļu pie krūts.
    Kad J.Hašeks rakstīja šo ironisko pamfletu, viņš diez vai domāja, ka jau pēc dažiem desmitiem gadu par šādiem varoņdarbiem ļaudis slavēs un apbalvos visā nopietnībā, un gandrīz neviens nekā izsmiekla vērta šajā faktā nesaskatīs. Man, savukārt, šī epizode nāca atmiņā, 2016.gada 21.augusta vakarā skatoties TV3 pārraides „Nekā personīga” pielikumu, kurā tā laika varturi visā nopietnībā ar izteiktu pašapziņas pieskaņu balsī stāstīja, cik drosmīgi un varonīgi viņi esot bijuši 1991.gada augusta puča dienās, proti, kā uzzinājuši par šo notikumu, tā nekavējoties pačibējuši kur nu kurš, cits pie draugiem, cits pie radiem, cits slēpies bēniņos, cits pagrabā… tā no viņu puses esot bijusi nevardarbīgā pretošanās, kura izbeigusies precīzi pēc trīs dienām (nu gluži kā Šveikam), tiklīdz arī pučs izgāzās. Protams, tagad mēs varam tikai minēt, ko viņi būtu darījuši, ja pučs ieilgtu līdz pat trim mēnešiem vai, pasarg’ Dievs, trim gadiem, vai visu šo laiku viņi tā arī būtu nosēdējuši pažobelēs, pārtikdami no tā, ko radi un draugi aiz žēlastības atmestu šiem, vai arī tomēr līstu vien laukā un uzsāktu kontaktus ar pučistu režīmu – kāda veida, to šie paši droši vien nezinātu līdz brīdim, kad būtu izlīduši, un tad jau – kā nu Dievs dotu.
    Tajā pašā pārraidē dzirdēju vēl kādu atdarināšanas cienīgu varonības piemēru. Proti, policijas skolas kursanti pučistu gvardes vienībām, t.s. omoniešiem labprātīgi atdevuši visus savā rīcībā esošos ieročus, tad paklausīgi nostājušies rindiņā pie sienas un laikā, kad omonieši, uzvaras priekā izklaidēdamies, dauzījuši šos ar automātu stobriem un spārdījuši ar kājām, esot stingri palikuši uz vietas, nekur nemukuši, nelūgušies, lai šos nesit, un neesot pat raudājuši… Nu kā lai atkal neatceras slaveno Šveika izteicienu, ka prūšu zaldātam nekādā ziņā nedrīkstot atstāt savu posteni pat tādā gadījumā, ja ienaidnieks šo jau esot nositis un atbruņojis (šinī gadījumā gan mūsu varoņi atbruņojās paši, dzīvi un veseli būdami, tādejādi Šveiku krietni vien pārspēdami). Pēc filmas autoru domām, šādi viņi esot godam pildījuši pirms dažiem mēnešiem doto zvērestu līdz pēdējai asins lāsei stāvēt par Latvijas brīvību un neatkarību…
    Neviļus ienāca prātā cits, nedaudz agrāks notikums mūsu kaimiņzemē Lietuvā. Kad 1991.gada janvārī tautas protestu ietekmē bija spiesta demisionēt komuniste un čekas aģente ar iesauku „Šatrija” Kazimiera Prunskiene, viņas vietā tika iecelts ārēji mūsu Godmanim stipri vien līdzīgs tips Roberts Šimans, kurš, tikai dažas dienas sabijis premjera amatā, uzreiz pēc asiņainajiem notikumiem 1991.gada 13.janvārī pie Viļņas televīzijas torņa pēkšņi pazuda, un, kad kļuva skaidrs, ka padomju armija tomēr negrasās ar varu gāzt Lietuvas parlamentu un valdību, pēkšņi atkal nez no kurienes uzradās, savu prombūtni skaidrodams ar to, ka gribējis nesagādāt agresoriem prieku saņemt gūstā premjeru, jo kamēr premjers neesot arestēts, tikmēr valdība joprojām esot leģitīma, arī tad, ja tās vadītājs slēpjas kādā pažobelē – nu gluži kā mūsu varturi to pašu atkārtoja dažus mēnešus vēlāk. Glupie leiši gan šādu varonību neprata novērtēt un pasludināja šo cilvēku par gļēvuli, kurš nav cienīgs ieņemt premjera posteni, viņa vietā ieceļot Ģediminu Vagnori. Nu, bet tie mūsu dienvidnieki jau vienmēr ir bijuši „pārāk karstasinīgi”, uzreiz pasludinot valsts neatkarību, nevis kā viņu ziemeļu kaimiņi – ar „pārejas periodu”, kura beigas viņi nemaz netaisījās pat prognozēt. Kā vēlāk atziņās tas pats I.Godmanis, viņš esot domājis, ka vismaz viņa dzīves laikā šis periods noteikti vēl nebeigšoties…
    Vēl atmiņā iespiedās divas varonības pilnas epizodes – biedra Rubika apcietināšana, kas drīzāk atgādināja goda eskortu – pats vaininieks lepni soļo apsargu vidū, plati smaidīdams un mādams ar roku trakojošajam pūlim, zinot, ka brašie Latvijas policmiliči viņu pasargās no tautas dusmām un nekādu linča tiesu nepieļaus. Jā, Rubiks jau nav nekāds L.Grantiņš, viņu neviens ar seju dubļos netrieca, rokas aiz muguras nelauza un dzelžus uz tām nemauca… pret komunistiem taču jābūt ļoti uzmanīgiem un humāniem. Tāpat eiropeisks humānisms tika nodemonstrēts pret omoniešu bandu, kurai netraucēti tika ļauts izbraukt no Latvijas, tautu par to iepriekš, protams, nebrīdinot. Omonieši savukārt esot džentelmeniski nepretojušies deportācijai un nevienam pat virsū nešāvuši. Tautai vēlāk tika paskaidrots, ka viņu noziegumu izmeklēšana notikšot kopā ar demokrātisko Krieviju, kura vajadzības gadījumā izdošot tiesāšanai jebkuru personu, ko vien Latvijas pieprasīšot. Kā zināms vēlāk tika izdots viens pats Sergejs Parfjonovs, kuram piesprieda simbolisku sodu un uzreiz izdeva atpakaļ Krievijai, kur to demokrāts Jeļcins nekavējoties apžēloja…
    Tādu drosmes un varonības (īstajā vārdā – gļēvulības un nodevības) piemēru varētu minēt bezgala daudz, es šeit minēju tikai redzamākos un galvenos, tautai noteikti palicis atmiņā ne tas vien, arī notikumi uz vietām – pilsētās, ciematos, pagastos… Protams, var jau teikt, ka, lai met akmeni tas, kurš pats bez grēka, ka cilvēks jau savā būtībā ir vājš un grēcīgs… utt., u.tjp. Es nesaku, ka visus, kas tajās 1991.gada augusta dienās slēpās un nepretojās reakcijas uzbrukumam, būtu tagad jāsoda, bet godināt kā varoņus viņu gan nekāda pamata nav. Kā palicis man no bērnības kāda mežsarga, 1944.gadā PSRS okupācijas armijā piespiedu kārtā mobilizēta vīra teiktais (neformālos apstākļos, protams): „…mūs tagad dēvē par varoņiem, Dzimtenes aizstāvjiem, bet nebija mums tur nekādas Dzimtenes mīlestības… vienkārši katrs centāmies glābt savu ādu, kā nu varējām… ar ko lai mēs tagad nu sevišķi lielītos?”. Šis vīrs, kā redzams, vēl padomju gados bija pret sevi gana paškritisks, ko par mūsu „4.maija režīma” varoņiem gan teikt nevaram… un vēl riebīgāki, protams, ir viņu roklaižas un apjūsmotāji.
    Raksta beigās minēšu vēl kādu fragmentu no internetvietnē „Facebook” komentāru lappusē izlasītā. Apspriežot ukraiņu cīņas Donbasā un to, kāpēc viņiem tomēr nācās atkāpties, jo nepieticis tā, vēl tā un arī šitā kaut kā, kāds armēnis bez īpašas lielīšanās vienkārši pastāsta, kā viņiem savulaik nācies cīnīties ar azerbaidžāņu pārspēku Kalnu Karabahas apgabalā: „… mēs izšāvām uz viņiem visas patronas, cik vien mums bija; tad mēs viņiem sviedām uz galvas granātās, kad tās beidzās, tad akmeņus; kad to vairs nebija, tad ķērāmies pie dunčiem un pārgājām uz tuvcīņu, taču daudziem no mums drīz salūza arī tie, un palikām kailām rokām aci pret aci ar pretinieku… taču tikpat kā neviens nemuka, mēs pieskrējām viņiem klāt un kā vilki ar zobiem viņiem iekodāmies kaklā, un nelaidām šos vaļā, kamēr artērijas nebija pārkostas pušu… un redzot, kā viņu biedri strauji noasiņo, viņos radās panika, viņi sāka kliegt: „Tie nav cilvēki, tie ir zombiji!”, un laidās lapās, lai gan skaitliski viņu bija vairāk kā mūsu…”. Šis cilvēks negaidīja, lai viņu sauc par varoni un godina, viņš tikai pastāstīja visu, kā bija, lai lasītāji zina un paši izdara secinājumus… Nezinu, vai viņu Armēnijas valdība ir apbalvojusi par varonību, pats viņš vismaz neko tādu nerakstīja. Droši varu teikt, ka arī Latvijā viņu neviens negodinātu, daudz lielāki nopelni taču ir tiem, kas slēpās vasarnīcā zem rakstāmgalda…
    Mūsu tautu un zemi nākotnē sagaida ļoti grūti laiki, un mūsu liktenis būs vistiešākā veidā atkarīgs no tā, ko mēs pieņemsim par drosmes un varonības standartu. Domājiet, vērtējiet un izdariet secinājumus! Pagātni mēs mainīt nevaram, neatkārtot tās kļūdas – gan varam !!!
PAR ĀRIEŠU RASI UN LATVIEŠU NĀCIJU CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
25.08.2016.                                Aivars Gedroics