Vai tiešām izdarot pašnāvību ir jādomā par palicējiem, vai tiešām tas ir egoisms, vai cilvēkam nevar palikt izvēle par savu likteni? Mums nav izvēle par piedzimšanu, kad mēs dzimām neviens mums neprasīja vai mēs to gribām... un neviens neteica, ka būs viegli, taču tajā pašā laikā neviens nebrīdināja, ka būs grūti. Ja Tu zini, ja Tev paliek no tā vieglāk... Neļauj nevienam sagraut sevi, lai cik salūzis Tu arī būtu...Tev vajadzēs laiku un es nezinu cik ilgi tas prasīs, bet Tu atdzimsi no pelniem, atgriezīsies stiprāks un labāks... un esi stiprs, turies - šajā pasaulē tiešām tikai dažiem rūp, kas ar Tevi notiek. Aizmirsti par visu Pasauli un vienkārši izdari kaut ko, kas Tev sniegtu prieku un nebeidzamu Laimes sajūtu... jo beigās esi tikai Tu pats un vairs neviens.
Atslegas vārdi: pārdomas691, depresija5, kliedziens0, fatālisms0
Man jau šķiet, ka izvēles brīvība tiek atņemta tiem, kad sabiedrībā valda uzskats, ka tikai vāji var izdarīt sev pāri, bet patiesībā to nemaz tik viegli nav izdarīt.
Tu esi atbildīgs par tiem ko pieradini, arī par tiem dažiem, kam tu rūpi! Ja kāds var izdarīt pašnāvību, tāpēc, ka tu izdarīji, tad ar savu pašnāvību tu esi atņēmis citam izvēles brīvību...un tas viss tikai tāpēc, ka mīl~!
Un, ja nekas vairs nesniedz prieku.....
Paldies ka novēli atrast sevi
Par sevi jādomā pirmajā vietā.
Atdzimtu lai būtu Es pats un vientulībā, nē negribētu gan,
tad labāk miris, jo atmiņas nezūd
Bet kādēļ tieši, pazaudēt sevi??? Lai dzimtu no jauna???
Drošvien...par to var dažādi tēlaini izteikties.
Tad rēgi pagānīgie, jāizravē ar visām saknēm
Diezin vai, ja nomoka pagatnes rēgi - tas traucē ne tikai nākotnei, bet arī tagadnei. Par pagātni ne jau es ieminējos!
Cīnoties ar pāgātni Tu paliec uz vietas, vai nav vieglāk aizmirsties,
un dzīvot nākotnei
Ar pagātni arī jānokārto rēķini.
Pazaudēt sevi, vari jeb kurā brīdi, bet atrast sākum punktu ar ko tas
sākās, neiespējami, jo tā jau ir pagātne