Kādu dienu mūks nolēma meditēt vienatnē, ārpus klostera. Viņš paņēma laivu un iebrauca ar to ezera vidū, noenkurojās, aizvēra acis un sāka meditēt. Pēc dažām mierpilnām stundām viņš pēkšņi sajuta kādas citas laivas atsišanos pret viņa laivu.
Joprojām turēdams acis aizvērtas, mūks juta, kā viņā mostas dusmas. Pēc brīža mūks atvēra acis un bija gatavs dusmās uzkliegt otram laiviniekam, kurš tik vieglprātīgi un neuzmanīgi bija iztraucējis viņa meditāciju. Bet, kad mūks atvēra acis, tad sev par milzīgu pārsteigumu ieraudzīja, ka viņa laivai pietuvojusies cita, pilnīgi tukša laiva. Visticamāk tā bija atraisījusies un pati no sevis iepeldējusi ezerā.
Tajā brīdī mūkā atnāca sapratne. Viņš saprata, ka dusmas bija tikai viņā pašā; un bija vajadzīgs kāds ārējs sitiens vai objekts, kas izprovocēja šo dusmu izpausmi.
No tā laika, kad vien mūks sastapās ar ko tādu, kas satrauca vai izprovocēja viņā dusmas, viņš sev atgādināja, ka provocētājs patiesībā ir tukšā laiva, bet dusmas ir viņā pašā.
/Māra Brante/
Lai visiem jauka un smaidīga novakaroma ...
Atslegas vārdi: attiecības38711, doma domā...0
Max,lai pēc vervēšanas neizskatās-ezera vidus...
Kàpéc brauc viens ezra vidû ? Tàpéc, lai pabûtu ar sevi !
Lai neizskatās pēc vervēšanas,aktierlaiki beigušies...Mājas... Ja cītīgi-rūpīgi-tiks sarēķināts,...
Bet..ja, tas kas Tevi iztraucēja....vizuāli iepatīkas? Tad jau dusmas atkāpjas...
Ja ezera vidû, pamanijies man sapnot iztraucét ?!
Max, tad jau varētu sarunāties!
Ja tajà laivà bûtu kàds airétàjs, vai tad ari vajadzétu smaidiit ?
Marai Brantei to vajadzeja saprast,ko?
Muki nav piemera cilveki ikdienas cilvekam...jo vini dzivo pec citiem likumiem....
Kad muks atvera acis.....lai salamatu troksna celaju.....vina pavertaja stakle bija iekerusies lidaka.....vins saprata,ka nav jegas dusmoties uz to,kurs panem lietas ,kuras vins tapat nelieto...
Patika priče...ar gudru domu!
Bet to dusmu sevī ,, noķert,, un nepalaist uz āru....tā jau ir katra pawa atziņa sev...un galvenais ir rīcība...nepadoties kārdinājumam...
Pilniba piekritu.