Mēs nevaram atdot to, kas nav mūsos, mūsu “es”. Un tāpat mēs arī nevaram saņemt to. Visam, ko var saņemt no citiem cilvēkiem, ir jābūt pieejamam mūsos pašos, vēl pirms mēs to saņemsim. Tikai tad mēs spēsim pieņemt tādu materiālu. Es varu pieņemt tikai to, kas pats esmu.

Lai mīlētu, pašam jābūt mīlestības pilnam. Tas, kurš pilns naida, tādu pašu naidu arī pievelk. Tas, kurš piesūcies indes, savā virzienā pievelk indes straumes no visas spasaules. Līdzīgs pievelk līdzīgu.

Tam, kurš vēlas citiem dot nektāru, vispirms pašam ar šo nektāru jāpiepildās. Tam, kurš vēlas atrast Dievu, sevī šis Dievs jāatmodina. Jums vārda tiešajā nozīmē ir jākļūst par tiem, ko vēlaties sasniegt.

Centies līdzināties tam, ko vēlies sastapt. Lai cilvēks pats būtu laimīgs, viņam ar šo laimi ir jāpiepildās. Pašam jākļūst par laimi, jo tikai Laime var pievilkt Laimi. Vai gan mēs neredzam, ka nelaimīgs prāts var atrast tikai nelaimes, pat tad, kad tās ir grūti atrast.

Tas, kurš mocās, pasaulē atrod vien mocības. Tas, kurš nemitīgi atrodas nospiestā garastāvoklī, visu redz tikai depresīvās krāsās.

Patiesībā cilvēki jau izvēlas to, kas tiem ir dvēseliski tuvs. Viņi izvēlas to, kas ir viņos pašos.

Pēc tam tie visu savu iekšējo materiālu izmet uz āru un uzspiež apkārtējiem.

Mēs arī ārpusē meklējam to, kas jau ir mūsos. Un pasaule ar visiem saviem noteikumiem un apstākļiem ir Spogulis, kurā mēs varam ieraudzīt paši sevi, no dažādiem rakursiem un dažādās formās.

Viss, ko es atdodu, ir manī. Viss, ko es saņemu, arī ir manī.

Visa mana eksistence ir sakoncentrēta uz manu “ES”. Un es nevaru no sevis aizbēgt. Lūk miers un glābiņš, sāpes un labsajūta, vardarbība un nevardarbība, inde un nektārs.
No neta.