Es ceru ka piedosiet man par salīdzinoši chaotisko domu izklāstu, taču, jāatzīst, arī man pašam šīs domas vēl tikai formējas, tāpēc izteicu tās kā nu sanāca. Ņemiet par labu.
Skolās no Darvina mācībās apgūta mēs zinām, ka dabā stiprais uzvarot vājāko. Izdzīvojot stiprākais utt. Zināma patiesība jau tajā ir, taču… uz mirkli mēğināsim iedomāties kā būtu attīstījusies dzīvā daba, ja šī teorija būtu absolūti nekļūdīga. It visi dzīvnieki, ar katru paaudzi veidotos arvien lielāki un specigaki. Gan dzīvnieki mednieki (lai noķertu medījumu, un to neatdotu konkurentam) gan dzīvnieki -medījumi (lai vairāk zāles spētu apēst un izaugtu lielāks). Arī augi attīstītos tā, ka beigu beigās uz zemes būtu tikai viena veida -vislielākie. Tie, kas būtu spējuši notvert visu gaismu.
Taču pasaule, tomēr ir attīstījusies citādi. Ir gan lieli gan mazi, pat mikroskopiski dzīvnieki. Un visi ir iesaistīti kādā lielā un gudrā schemā. Un it visi šajā schemā ir noderīgi. Gain lielie, gan mazie. Un ne tikai dažādu dzīvo būtņu daudzveidības bet arī vienas sugas ietvaros.
Nē, es negrasos stāstīt par kādām atklāsmēm bioloğijā. Negrasos pierādīt vai noraidīt Darvina teoriju. Stāstīšu  par cilvēkiem.
Cilvēks ir būtne, kurai Dievs ir pavēlējis rūpēties gan  par dzīvniekiem, gan par saviem vājākajiem brāļiem.
Darvinisms māca, ka izdzīvo stiprākais. Bet ar kādiem līdzekļiem viņš to paveic? Vai nogalinot vājāko? Vai atņemot un izlietojot visus tam pieejamos resursus? Jā, arī tā notiek, taču ilgtermiņā šī sistēma nestrādā. Tie, kas tā dara, agri vai vēl paši kļūst par uouri kādam vēl stiprākam. Cik ilgi šāda “attīstība” var notikt? Tā var notikt tikai līdz pilnīgai iznīcībai brīdī, kad ir atlicis pēdējais attiecīgās sugas īpatnis. Bet pēdējais vairs nespēj radīt pēcnācējus. “Attīstība” beidzas.
Tātad, lai suga pētu attīstīties, gribi vai nē – stiprākajam vājākie ir jāpacieš.  Precīzāk  – stiprākajam vājākie ir nepieciešami, tātad atbalstāmi.
Iedomāsimies, piemēram antilopju baru. Tajā ir stipri īpatņi, ir barveži, un ir arī vājākie un nespēcīgākie. Un iedomāsimies brīdi, kurā lauvu  bars uzbrūk  šim antilopju baram. Lauvas iegūst vājāko,  un nu par vājāko ir kļuvusi nākošā. Tā, kas pirms mirkļa vēl nebija vājākā.   Attiecīgi, arī visas pārējās, nosacīti  ir pavirzījušās par vienu soli tuvāk lauvu pusdienu galdam.  Tāpēc tās dzīvnieku sugas kas to spēj, kuru prāta spējas to ļauj, apvienojas lai aizstāvētu sava bara neaizsargātākos. Primitīvākās radības to kompensē ar strauju vairošanos. Tātad arī – pašas necenšas patērēt visus iespējamos resursus, lai izaugtu lielāki, bet ar lielu vairošanos cer būt izdzīvotspējīgāko vidū.
Dzīvnieki šo Dieva likumu zin, taču cilvēki to ir aizmirsuši. Cilvēki ir iedomājušies, ka konkurence ir tā, kas atrisinās visas cilvēces problēmas. Tā ir pārlieku liela paļaušanās uz Darvinismā pausto ideju. Vēl jo dīvaināka šķiet daudzu cilvěces kolektīvo pastāvēšanas formu atbalsts dažādām destruktīvām parādībām un indivīdu degradācijai. Labākajā gadījumā – atbalstoit tās ar vienaldzību.
Salīdzinājumam (ar cilvēku uzvedību) atkal iedomāsimies šo pašu antilopju baru. Un iedomāsimies, ka vairākas no antilopēm cenšas citas ievilināt slazdos, lai tās savainotos un nespētu izbēgt lauvu baram. Barvedis mūk pats, un par citiem nedomā…  Viņas domā ka pabarojot lauvas varēs pašas izbēgt ļaunajam liktenim. Nekā. Lauvas būs priecīgas, taču katra izdzīvojusī antilope būs soli tuvāk savu baiļu avotam, jo antilopju skats būs kļuvis mazāks, taču lauvu s kaits lielāks. Pie tam, pateicoties teicamu barības pieejamībai (resurss) lauvu forma būs labāka.
Ko es ar šim salīdzinājumiem cenšos pateikt? Gribu vērst uzmanību uz to, ka cilvēki mēdz priecāties par citu nelaimi. Sevišķi, ja cieš mūsu konkurents. Vienalga vai tas būtu kāds pretendents uz darba vietu, vai sāncensis sporta sacensībās, vai konkurents mūsu uzņēmumam. Atceries – krīzes brīdī visvairāk cietīs vājākais. Un, ja tev viņa glābšana būs vienaldzīga, tu, agri vai vēlu, bet neglābjami nonāksi viņa vietā.   Varbūt tu pirms mirkļa priecājies par konkurējošā uzņēmuma bankrotu vai pat palīdzēji tam notikt, tomēr nu izrādās, ka vēl pēc pāris lidzīgiem notikumiem jau tu esi šis vājākais.
Kā ar šo likumsakarību cīnīties? Tikai palīdzot. Tikai atbalstot tos kas par tevi vājāki. Tikai palīdzot viņiem cīnīties pret tiem apstākļiem, kas kaitē arī tev. Palīdzi konkurentam nebankrotēt, un krīzes brīdī tu nebūsi vājākais. Izglāb no atkarības  dzērāju vai narkomānu, un varbūt tieši viņš uz ielas izglābs tavu meitu no varmākas ķepām. Palidzi svešam, bet slimam bērnam, un varbūt tieši viņš, nākotnē izgudros zāles lai glābtu tavu dēlu. Neprovocē karstgalvi, lai viņš nenonāk cietumā.  Piemēru var būt bez gala daudz.
Mēs visi esam dzirdējuši vārdu „globālisms”. Parasti ar to saprot ciešāku starptautisku kompāniju sadarbību. Rezultātā, atseviškas kompānijas un to apvienības kļūst dominējošas, un par sevi vājākās „apēd” vai pakļauj bankrotam. Un šis process turpinās. Bieži ir dzirdēti uzņēmēju viedokļi, ka būt mazam (uzņēmējam) esot par grūtu vai pat ir neiespējami. Tam pretoties var tikai atbalstot par sevi vājākos. Globalizācijas procesā resursi (piemēram nauda)  arvien vairāk koncentrējas stiprāko rokās, un vienīgais veids kā to bremzēt, ir šo resursu došana vājākajiem. Kaut uz laiku, bet tas tomēr bremzētu iznīcinošo globalizācijas procesu. Tas dotu iespēju tev pašam nekļūt par vājāko jau tuvākajā laikā.  
Jā, lai novērstu pārpratumus. Es nesludinu komunismu un visas sabiedrības vienādību. Un arī antiglobāliustu kustību nereklamēju, kaut arī atsevišķi viņu saukļi šķiet visai simpātiski. Bet tas jau cits stāsts.
Kā to visu panākt? Nezinu kā visu, bet svarīgi ir pamanīt kaut vienu konkrētu mirkli, un piepildīt to. Un tad nākošo.
P.S. Šo gudrību Dievs mums ir devis  jau sen, tikai tas ir aizmirsts.
„Nesiet cits cita nastas, tā jūs piepildīsit Kristus likumu.” /Pāvila vēstule galatiešiem 6:2/
„Tad Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.” /Mateja evanģēlijs 25:40/