PAR MUMS UN MŪSU CĪŅU
    Laikam ritot, mainoties gadam pēc gada, nereti nākas aizdomāties pašiem un arī uzklausīt līdzcilvēku ziņkāros jautājumus – nu jūs, radikāļi, tā cītīgi cīnāties jau labu laiku, bet vai esat ko reāli sasnieguši, kāds no jūsu mērķiem ir piepildījies un realizējies dzīvē? Un nākas vien atzīt, ka labākajā gadījumā līdz šim esam varējuši vien piebremzēt latviešu tautas iznīcināšanas procesu, taču to apturēt un mainīt valsts politiku pretējā virzienā neesam gan spējuši. Uz nākamo loģisko jautājumu – kāpēc – var būt daudz un dažādu atbilžu, gan pieminot mūsu cilvēkresursu, gan finanšu līdzekļu trūkumu, gan tautas vairuma nožēlojamo mietpilsonizēšanos un kosmopolitizēšanos, kas notiek vispirms jau Sorosa bandas pakļautībā esošo saziņas līdzekļu ietekmē (bet tādi mūsdienās ir praktiski visi, gan prese, gan radio, gan TV). Par to ir jau gana daudz rakstīts un runāts. Ir tomēr vēl kāds cits aspekts, kuram esam pievērsušies mazāk, bet kurš ir pietiekami nozīmīgs, lai to ik pa laikam mēs atsauktu atmiņā un izdarītu no tā secinājumus, proti, radikālisma un cīņas spara trūkums mūsu, Patriotu, darbībā. Ar to es, protams, nedomāju, ka mums būtu jāsāk lietot kādas vardarbīgas, pretlikumīgas metodes vai tīšuprāt jāmēģina izsaukt uz sevi valsts drošības iestāžu dusmas. Nē, jādarbojas pastāvošo likumu ietvaros, pagaidām tie vēl kādu vārda brīvības minimumu mums garantē, un, esot brīvībā, mēs varam būt vairāk noderīgi savai tautai, kā atrodoties aiz restēm, šādu vispārzināmu pamatpatiesību es neapšaubu. Ir runa par ko citu – arī Patrioti nereti mēdz slimot ar t.s. politkorektuma slimību, proti, viņi sāk vadīties pēc principa: aizliegts jau tas nav, bet neglīti tas izskatās (izklausās), labāk tā nerakstīsim (neteiksim). Te neviļus nāk prātā sen zināmā anekdote par vistu, kas, bēgdama no gaiļa, domā pie sevis: „Bet varbūt es skrienu pārāk ātri?”. Tā arī mēs, stājoties pretī savas tautas ienaidniekiem, šad un tad noraustāmies un sākam šaubīties, vai mēs precīzi esam citējuši kāda mūsu tautas nelabvēļa (viltusdrauga) teikto, vai neesam no tā kaut ko izmetuši vai pielikuši klāt, vai epiteti, ko mēs šim gribam veltīt, būs pietiekami politkorekti, vai viņš neapvainosies, vai nemēģinās mūs iesūdzēt tiesā… utt., utjp.
    Protams, vienmēr esmu uzsvēris nepieciešamību ievērot Krimināllikuma un arī Administratīvā Kodeksa normas, bet, kas attiecas uz iespējamo civilprāvu, tad tajā var iedzīvoties, arī nejauši nošķaudoties līdzcilvēka virzienā, kurš teorētiski ir pilnīgi tiesīgs mēģināt piedzīt no jums izdevumus vīrusu infekcijas ārstēšanai, kurā viņš ir iedzīvojies jūsu šķaudiena rezultātā. Šo līdzību es minu tādā sakarā, ka neviens politiski aktīvs cilvēks nevar būt pasargāts no tā, ka kāds uz viņu apvainosies un mēģinās piedzīt no viņa gandarījumu civiltiesiskā kārtā. Lai no tā izvairītos, viņam ir tikai viens ceļš – vispār nekad ne par vienu neko nerakstīt un publiski nerunāt, bet, ja tomēr to darīt, tad tikai pozitīvā nozīmē. Te nu atkal nāk prātā cita zināma paruna – ja baidies no vilkiem, mežā neej! Mēs, Patrioti, gan ar savu darbību esam pierādījuši, ka no vilkiem (mūsu tautas ienaidniekiem) mēs nebaidāmies, nu tādā gadījumā mums nav arī jāsaudzē viņi cīņas procesā, kurš jau pēc idejas nevar būt viegls un gluds. Jādomā nevis, vai mēs viņus neesam par daudz aizskāruši, bet gan pilnīgi pretējo – vai neesam pret viņiem bijuši nepamatoti toleranti un saudzīgi? Es pats jau pirms vairākiem gadiem esmu saņēmis labi domātus aizrādījumus, sak, pareizi, jau tu, Aivar, raksti un runā, bet vai nevarētu drusku saudzīgāk, pieklājīgāk, viņi ir gan rupji, bet mēs taču tādi nedrīkstam būt… Uz to es atbildu parasti šādi: nelieši saprot tikai tādu valodu, kādā runā vai raksta viņi paši. Un, ja mēs gribam, lai viņi mūs respektētu, mēs tiešām nedrīkstam būt tādi kā viņi, nē, mums pret viņiem jāvēršas vismaz ar 10, ja ne 100 reizes lielāku niknumu, tikai tad mēs varam cerēt uz mums labvēlīgiem rezultātiem. Savulaik, kad smirdīgais pidars K.Streips divas LNF darbinieces Līgas publiski nosauca par kazām, es viņām ieteicu netiesāties ar „tūpļa operatoru” šā iemesla dēļ (kā zinādams, ka var iznākt gala rezultātā zaudēt), bet par atbildi nozākāt viņu pašu tādiem vārdiem, salīdzinot ar kuriem kaza tik tiešām liktos kā jauks, nevainīgs komplimentiņš (šādi pidars un viņa aizstāvji skaidroja tiesā šī epiteta nozīmi). Mums jāatceras un jāievēro princips – viss, kas nav aizliegts, ir atļauts. Tas attiecas, piemēram, uz simbolu „svastika”, uz tādiem politnekorektiem vārdiem kā žīds, nēģeris… utt. Par drosmīgu nevar saukt rīcību, ja mēs kādu ministru, kurš pats publiski atzinies savā „netradicionālajā orientācijā”, izvairāmies saukt par pidaru… Par drosmīgu nevar saukt cilvēku, kurš ievieto kādu savu izteikumu, piemēram, tviterī, bet, saņēmis no lasītājiem vairumā negatīvas atsauksmes, šo savu tvītu nekavējoties izdzēš, nereti vēl papildinādams to ar gļēvu atvainošanos (ar šādu rīcību ir bēdīgi slavens, piemēram, TM parlamentārais sekretārs, viltusnacionālis J.Iesalnieks (tautā saukts Sūkalnieks)… Pirms pāris gadiem kāds neapšaubāmi patriotisks kungs ievietoja savā portāla draugiem.lv profilā fragmentus no PSRS žīdu katķisma, bet, kad viņu par to izsauca uz „čeku” un piedraudēja ar krimināllietu, viņš pateica, ka ierakstījis to nepārdomāti un dusmās, un izdzēsa šo ierakstu no sava profila. Tas gan viņu no krimināllietas ierosināšanas nebūt neglāba, taču radīja kutelīgu situāciju viņa aizstāvības procesā – ja jau šajā ierakstā, pēc viņa domām, nebija nekā pretlikumīga, tai skaitā, aicinājuma uz nāciju (rasu) naidu, tad kāpēc gan tas bija jādzēš? Gribot negribot izveidojās juridisks paradokss…
    Es jūtos morāli un juridiski tiesīgs aizrādīt šādās situācijās, jo, kad, nekaunīgā pederasta A.Krauzes sakūdīts, mūsu ģenproks Kalnmeijers radio tiešraidē izteicās, ka mani, Aivaru Gedroicu, visdrīzāk būs jāsauc pie kriminālatbildības par maniem ierakstiem tviterī, es, gluži pretēji, NEVIENU no tiem neizdzēsu, jo tieši tas taču liecinātu par manas nostājas juridisko vājumu un zināmā mērā pat par netiešu savas vainas atzīšanu. Un gala rezultātā nekāda lieta pret mani tā arī netika ierosināta…  Vēl pirms jau krietni senāka laika bija gadījums, kad kāds pārcentīgs DP (čekas) darbinieks A.Višņevskis (neesmu laikam vienīgais, kam tūlīt rodas asociācijas ar bēdīgi slaveno A.Višinski) izsauca mani uz pratināšanu Rīgā, Kr.Barona ielā 99, par maniem izteikumiem jau pasen likvidētajā interneta portālā latvians.lv. Es drosmīgi atzinu konkrēto ierakstu piederību man un paziņoju, ka neko pretlikumīgu tajos nesaskatu un esmu gatavs vajadzības gadījumā stāties to dēļ tiesas priekšā. (Sīkāk par šo gadījumu esmu aprakstījis  http://klab.lv/~aivars_666/5942.html) Ne uz kādu tiesu  neviens mani nesauca, pēc pāris nedēļām saņēmu no DP paziņojumu, ka kriminālprocess attiecībā pret mani ir izbeigts (juridiski nekorekts dokuments, jo pratināts tiku kā liecinieks, nevis persona, pret kuru uzsākts kriminālprocess). Savukārt, kāds cits puisis Kārlis Dumbris, pratināts šinī pat sakarā (tiesneses Diānas Dumbres dēls), uzreiz nomīza un atzina savu vainu, gala rezultātā būdams priecīgs, ka tika cauri ar prokurora priekšstatu par sodu, samaksādams tiem laikiem gana iespaidīgu naudas sodu. Kāpēc to visu stāstu un atgādinu? Tikai ar vienu mērķi – lai lasītāji saprastu, ka panākt kaut ko var vienīgi drosmīgi cīnoties un neatkāpjoties no saviem vārdiem un uzskatiem! Gļēvuļus neviens ne tikai neciena, par viņiem ņirgājas un mēģina viņus nogrūst vēl daudz zemāk, nekā viņi paši ir sevi nostādījuši. Naivi cerēt uzlabot savu stāvokli ar vainas (neesošas) atzīšanu un grēku nožēlu, šāda rīcība tikai atraisa rokas tiem, kas pret mums vēršas, un iedrošina viņiem darboties drošāk un nekaunīgāk. Un pretēji – stingra, nelokāma nostāja no mūsu puses, atteikšanās atkāpties no savas pozīcijas viņus biedē un atbruņo.
    Tautieši, nestrebiet karstu, 100 reizes padomājiet, pirms kaut ko publiski sakāt vai rakstāt, bet, ja nu esat to izdarījuši, nekad un ne pie kādiem nosacījumiem vairs neatkāpieties no sava paustā viedokļa. Tikai tad jūs varat cerēt, ka tauta jums sekos, ka draugi jūs apbrīnos, ka ienaidnieki no jums bīsies un atkāpsies! Un vēl – kaut nedaudz jābūt gataviem arī riskēt! Atcerēsimies arī daudzu sportistu lietoto izteicienu – kas neriskē, tas uz pjedestāla nestāv un šampanieti tur nemalko!  
„Mēs maza tauta, mēs būsim liela tik, cik liela būs mūsu GRIBA (izcēlums mans – A.G.)”, savulaik ir teicis Rainis, un man atliek viņam vien pievienoties. Lai mums pietiek gribas jaunajā, 2017.gadā cīnīties par saviem ideāliem un nebaidīties !!!
BEZ CĪŅAS NAV UN NEKAD NEBŪS UZVARAS !!! CĪŅAI SVEIKS !!!

08.01.2017.                                Aivars Gedroics