alberta dzintara kungs to nesapratīs,jo brīvās tirdzniecības līgums ar Kanādu,ne ASV.

Kursh nenes azoté paslépto savas bérnibas pasaules sauli, tam noteikti ir grûtàk dzivot .

Galvenais,ka šīs jaukās sajūtas nav nozaudētas.

Sestdien mums bija masku balle ! Cilvēki tiešām bija iejutušies tēlos! Cepurnieks no Alises bija nepārspējams! Tērps gan bija īrēts! Ja es būtu bijusi žūrijā es ,tomēr dotu balvas pašu radītiem tērpiem,to ar bija pietokoši! PītersPens piemēram! Un bizbizmārīšu ģimene! Jauki ! Nu lūk ,iesaku Tev uztaisīt masku ballīti! Seko trusītim!

Nekādu problēmu nav -  ar lellēm nespēlējos  

Tagad man ir daudz meitas  Vinniji Pūki! Neļauj nevienu izmest! Jāglabā mazbērniem! Kolekcija jau no 2000gada! Un vēl piepērkam klāt!

Mans mīļais lācis Ķepa,un lelle Lolita,kuru man deva spēlēties tikai pa svētkiem! Jo tā bija no  ārzemēm vesta! Lācis savu galu beidza konteinerā visi salmi jau bira ārā! Atceros asaras bija acīs man un tāds kā kamols! Lolita palika vecejā mājā uz bēniņiem nepaspēju savākt! Māju ar nojauca! Vēl 91 gadā!

Nu skaistas sajūtas,sava republika.Ei,vai tās nav novecošanas pazīmes? Man vēl nav planā,kā skatos,mazbērni - vēl tālēs dziļajās.

Maniem Bērniem bija manas Mammiņas mājas pagalms. Tas, kas bija- mums. Ar vēsturi.
Tur tika rīkoti mūsu bērnībā koncerti, teātri..., uz kuriem, par- burtiski!- dažu kapeiku samaksu tika ielūgti apkārtējo kaimiņmāju cilvēki... Un- nāca!!!!! ... Ak, kā mēs centāmies!!!!- tās ludziņas; tie badminton-revenš-turnīra atkārtojumi /iepr.- mājas sienasavīzes, vairākos eks.- atspoguļoti/.... Un- tie "nāvīgie" vingrojumi nepārbaudītos statīvos... Zini?? Es tgd, rakstot te šo, jau- reizi kārtējo!- nonāku pie atziņas, ka man beidzot jāsaņemas un jāraksta tie "Mūsu sētas izcilo bērnu piedzīvojumi", jo- viss, ko darījām, viss, uz ko gājām, tas bija ar vienu milzīgu uzdrošināšanos, ticību, drosmi.. Un- mēs tādi, kā šobrīd, izaugām no tā.. Spīta un Ticības pilni. To- nevar atņemt- neviens.

Ingrīd,es arī,atcerējos.Ar dažām vēl mans puika paspēlējās.Un tad nāca ugunsgrēks,brīnumainā kārtā saglābās fotogrāfijas,kuras saudzīgi pa vienai lipināju vaļā turot uz tvaikojoša katla un tad liekot starp avīzēm,tad zem smaguma,lai "austiņas" pieglaustu,pat gludināju.
Nu gluži kā pašas atmiņas.

Cik saprotu, ne te, amigosā, tā vieta.
Bet mani aizķēra tās- "sen nozaudētās sajūtas"....

Man vnm traki bail lieka sentimenta, bet man, pēdējos mēnešos, šo- sen nozaudēto sajūtu- bijis vairāk kā daudz.. Nē, tās īstenībā nebija nozaudētas, tās vnk nebija- cilātas.. jau laiciņu krietnu.. Un tad, kad to prasīja apstākļi, tik nežēlīgi tieši, biju spiesta, vsm daļu to, pacilāt tikpat- nežēlīgi tieši..

Pirmā lelle, lācītis.. visa tā emoc.gamma, kas gāja kopsolī ar tiem.. lācītis, kuru izglābu no ļaunās tantes, un mans Puikiņš 20+un+ atceras joprojām.. Un tad... nebaidieties!!- neuzskaitīšu!!- viss un daudz kas, kas sekoja- tad... Un??- Bērni auga, kopā ar Viņiem- es...

Es?? Atceros savas rotaļlietas, saproti?- atceros!!! Pati pat nezināju, ka...
P-dies par blogu, Benita!  

Kautkā tās smadzenes iekārtotas ka pirmais nāk prātā---tas sliktais kas kādreiz atgadījās...bet ja tā pakasi savu pakausi un mazdrusciņ piepūlies nāk prātā ari tas labais ...ta kā nesliņko... atceries to labāko ..un garīgais ar pacelsies....protams spilgtums vairs nav tas... mierīgs...

laba ideja - ķirši aplieti ar balzāmu,pie tam nebojājas

to atceros tikai es...to neatceras manas māsas...jo viņu pasaule bij cita!...un nekādu saistību ar šiem Matiņiem...

man bij teliņš un cūciņa, kura pāri manam augumam...gandrīz kā krājkasīte aizgaldā...un daudzas kolhoza govis...viens bullis, ko par dzintaru sauca...un ķēve zenta...bet pēc tiem sekoja daudzas citas dzīvas Lietas...ko vērts atcerēties!
...tas suns, kuru vilks Nogrieza...melns...kažoks tam bija....mazs spēlējās eveļskaidās...un reiz...kad pa āru dzīvojos-iedomājos-iešu pie sunīša mājās!..tur silti...krāsns kurās...

par bērnībām...man nebija nevienas rotaļmantas! un es par to esmu pateicīga..ka mans prāts netika novirzīts-pasakām!
es atceros tikai gumijas pīkstāmo runci zābakos un lelli...kuri par vēlu atnāca...man bij kaķēni, sunītis...un kaķene, balta, kura manos un viņas12 gados-pazuda...es turēju aizdomas uz mammu, jo tā zināja! bet neteica...
un ja neteica...tādad kaut ko slēpa...

Visus Tavus variantus...piekrītu,ja jau 2.

mazliet par saldumiem...ne no vasjas operas-iecerētās..būs tāpat labi...protams, ka būs...bet pēc maza brīža...
saldums-cukurs izbeidzās...man bij ķiršu kompota burka...pilnum pilna piestūķēta...reiz pagaršoju-ģifts...atliku ledusskapī atpakaļ...zilskābe..
nujaaa, un pirms dienām četrām izvilku-pievienoju rīta kafijai...nodomāju...tad jau manīs...
un staigāju kā mākonī...veselas trīs dienas!...izrādās-ķirši bij aplieti ar balzāmu...
un tieši tāpēc tie nebija sapelējuši...bet tā puslitra burciņa bij dāvināta kā Noslēpums!

Necenties atgūt bērna prātu! Ja tas nav,tā tam būt!

Ja jau 2 puikas,būs tikpat saldi...