Savu uzdevumu zinu, bet diemžēl pasaule paliek ļaunāka, ne labāka.

tad mani pārņēma lepnums...par cilvēku...kad tas ko rada...to-izlieto...nevis iznieko.

un vēl...sava sēta nav viss...kolhoza laiki man patika tajā Burvībā...ka pieļāva savu sētu...savu pagalmu, savus kustonīšus...bet ne tas vien bij...bij kaut kas kopējs-tas bij kolhozs...maza ražotne-paju sabiedrība...kaut biju tikai bērns...gāju uz skolas autobusu...pāri laukam...kur sena taka, ko tas kolhozs bij uzaris vienā laidienā...tik un tā iemītā taka-netika liegta...jo cita ceļa nebija...un tā es gāju savā nodabā un laidu vārpu akotainās zaļi maigās skaras caur rokām un pie sevis nodomāju...tās ir MŪSU...kaut ne pirkstiņu pie tām nebiju kustinājusi...bet apzinājos kaut kādu lielāku spēku, kas mūs uztur!
ar uzturēšanu nedomāju tikai maizi...bet tas garīgi-bija ļoti spēcīga sajūta!...tu esi-CILVĒKS!...tu ej pār laukiem...pļavām...tu mīli visu...tu radi visu...tu sēj...tu pļauj...
un tas ir tavs...ko sējis...ko pļāvis

mans sapnītis-itin pavisam klusa meža ieloka namiņš...līdzīgs piparkūku namiņam...kur ir viss tikai tik-cik es spēju darīt tur ir daudz...ābeles...ķirši, bišu stropi...tējas no pļavas, bumbieres, mazs dārziņš...pavisam mazs...ne vairāk kā vajag...un vēl-lai paliek-ciemiņiem...nevis kā liekais-bet-ierēķināts!

par kaktusiem no platlapju lapām-leknajām...kā kamieļiem uzkrāt ūdeni kupros...pavadā doties pāri smiltājam...suņi-mēs tie esam...kuri rej un iesmej...bet-arī mēs esam piesieti savai dzimtajai vietai...kurā nevidžina zvirbulēni vairs...bet aiztraukušies līdzi pasaules vējiem...leknākām ganībām...tas ir izdzīvošanas aplis...ugunsmūris...lekuši pāri valsts robežām...kā bēgļi-ekonomiskie...jo te-kaut vizuāli zaļš...mums nav ko Ēst!-pārtikt!..
vai šī zemes vieta ir dieva   svētīta vai nolādēta
es domāju, ka pietiekoši svētīta...bet mēs esam kūtri...paņemt lāpstu, uzrakt...paņemt kapli sēto lai izravētu...un savāktos...bet tas izklausās tikpat izmisīgi, kā organizēt dziesmu svētkus...bet vai vajag dziedāt, kad raudāt gribas...par savu zemi...un par tiem varjagam, kuri uzņēmušies atbildību...ja jau tiem tā ir problēma?!

dabas sūtība-atkal palasi derību-iznīcināt visas sēklas...visus puisīšus...lai neviens neceltos...kurš celsies-tos nokaut...un nokaut tos fiziski dižākos...paliek tikai dīkdieņi-kariem nederīgie...un tā cilvēce klibo uz trim kājām, kā večuks ar spieķi...trešā kāja-ir tehnoloģijas...kas ir palīgs tam procesam-kara ierocis...
mans karmiskais uzdevums ir pastāvēt...pēc iespējas ilgāk noturēties...
paskaties marsa virsmu-tas ir tuksnesis...bez oāzēm...bet katrs izdzimums no zemes...vēlas būt...ieķēries tajā saknēm-ilgāk...
visilgāk paliks tie, kas ūdeņos žaunām elpo..no tām kā sākotnējie abinieki esam iekarojuši sauszemi...bet paliks tie, kas nesteidzās uz sauszemi...jo atpakaļ ceļa nav..tev būs iet tikai uz priekšu-kur daba sūta savā daudzveidīgajā izpausmē...

Nav man nekādu uzdevumu , esmu šeit nejauši ieradies... netīšām