... koka bļodiņas mantinieki ...

                                 /bilde no neta/

          Visas laimīgās ģimenes - ir vnk laimīgas ..., visām pārējām - katrai savs bēdu stāsts. Šamās laimīgās ģimenes /tēvs , māte , piecgadīgs dēliņš/ debesis samācās , kad nomira laukos dzīvojusī vecmāmiņa - vectētiņš no bēdām kļuva pavisam slims ..., viņš vnk negribēja vairs dzīvot - bez viņas .
           Vectētiņu pārveda dzīvot uz ģimenes pilsētas dzīvokli . Mazais puika ļoti centās vectēvu kkā iepriecināt - nesa viņam savas daudzās rotaļlietas , aicināja kopā spēlēties , pazīmēt - kā viņi agrāk to bija darījuši , zēnam laukos ciemojoties. Vectēvs tikai smagi pūta , nekas viņu vairs neinteresēja ...
            Vistrakāk bija ēdienreizēs..., vectēvam stipri trīcēja rokas , arī redze bija pasliktinājusies - ēdot viņš izlaistīja un nometa uz grīdas ēdienu , nosmērēja paša drēbes , arī traukiem - saplīst gadījās ...
- Es vairs nevaru to izturēt ! Vajag iekārtot viņu veco ļaužu pansionātā ! eksplodēja kādu dienu sieva .
- Viņš paliks ! Tas ir mans Tēvs ! Tev to nesaprast ..., atteica vīrs .
Ieraudājusies , sieva izskrēja no istabas . Kā viņš to varēja - pārmest viņas izcelsmi no bērnu nama ! Vienojās par kompromisu - vectēvs tagad ēda vienatnē pie virtuves galda , pārklāta ar vecām avīzēm..., ēdienu viņam pasniedza koka bļodiņā , tēju , sulas - vecā , emaljētā krūzē ielēja .
          Mazais puiks klusējot vēroja šīs pārmaiņas . Kādu dienu tēvs ieraudzīja , ka zēns darbojas ar koka pagali - no kamīna malkas groza paņemtu .
- Ko Tu ar to pagali ņemies , dēls ...? pajautāja.
- Es gribu uztaisīt koka bļodiņas Tev un mammai - no kurām jūs ēdīsiet , kad es izaugšu liels , bet jūs novecosiet ..., dēliņš skaidroja .
- Siev , panāc šurp ! sauca šokētais tēvs ...
Puisītis arī mammai labprāt pastāstīja - par bļodiņām viņiem abiem . Asaras sariesās dzīvesbiedru acīs , kad tie klusējot saskatījās ..., bez vārdiem - saprototies...
          Vakarā vectēvs atkal vakariņoja ar viņiem kopā pie skaisti saklāta galda , ar glītos traukos servētu ēdienu . Neviens vairs viņam nepārmeta par nolaistīto galdautu , zemē nokritušu ēdienu , vai kādu saplīsušu krūzīti . Tieši otrādi - vedekla laipni viņu aprūpēja , veikli visu uzslaukot , ielejot svaigu tēju - izlijušās vietā . Dēls tagad bieži centās iesaistīt tēvu sarunās - prasot viņa padomu tādā vai citādā lietā .
           Notika - Brīnums ! Vectēva veselība sāka uzlaboties - rokas gandrīz vairs netrīcēja , arī redze uzlabojās ! Vectēvs vairs smagi nepūta - par aiziešanu pie vecmāmiņas runājot..., prata atkal kā sendienās - pajokoties , labprāt darbojās ar mazdēlu ..., ģimenē - laimīgas ģimenes klimats atgriezās !
           Ikviens savu vecumdienu testamentu - ar saviem darbiem un attieksmi pret saviem vecākiem ->raksta. Testamenta izpildītāji - pašu bērni ir . Tikai no pašiem atkarīgs - koka bļodiņa pienāksies..., varbūt kādam - ragaviņas , kurās uz mežu/pansionātu -> paša bērni aizvizinās . Taču arī skaists dzīves novakars , laimīgas ģimenes lokā - ir iespējams !