Atejā esmu kā mājās. Bāā. Pat domās mani kāds var ne tā saprast. Ateja gan ir latviešu valodas vārds. Tikai to jau sen nelieto, tā vietā iegājies "tualete" vai vienkārši WC, vai sabiedriskā tualete, kur es arī strādāju. Skaistais "durtiņas ar sirsniņu" vairs atrodams tikai vecā literatūrā. Saka taču - darbā jūtos kā mājās. Bet ja mans darbs ir sabiedriskā tualete, es drīkstu teikt - atejā esmu kā mājās?

------------------------------------------------------------------------------------------------------------

- Sveika!

- Sveika! No tevis naudu neņemšu. Un mājās nevarēji pačurāt? - atnākusi mana ilggadējā paziņa, ar kuru kopā ne viens vien kilograms sāls apēsts. Domāt vien kādu laiku nevarēs, būs jārunā ar viņu.

- Atnācu paskatīties, ko tu te dari. Tik sen jau tu te strādā, bet es pie tevis neesmu bijusi. Kādi tad ir tavi pienākumi?

- Skaitu santīmus. Es taču esmu kasiere. Būtu iekšālaidēja vai vismaz dežurante, tas jau skanētu daudz nozīmīgāk. Tagad tikai atgādinu, ka jāpaņem tualetes papīrs. Kopš es vairs nevaru ilgstoši nostāvēt uz kājām, sēžu te. Kaut kā tā nauda jāpelna. Visiem jau nevar būt tik labi kā tev - bērni, nu jau arī mazbērni palīdz.

- Liec mieru maniem bērniem, tāpat kā es neaiztieku tavējos. No Īrijas, kur viņi pelna lielo naudu, varēja tev arī ko atsūtīt.

- Tu runā tā, kā nezinātu manu viedokli šajā lietā. Es tērēju to, ko pati varu nopelnīt .Mani bērni kā tavējie bez prasīšanas neko nedod. Negaidu, kad lielā nauda nokritīs no gaisa, šodien pašai nodarboties ar kādu biznesu - nav vairs tie spēka gadi. Strādāju klusi un mierīgi sabiedriskajā tualetē. Ir alga, ar pensiju vien nekas nesanāk. Tik daudz jāmaksā par dzīvokli.

- Nestāsti to man. Ja man bērni nepalīdzētu, nemaz nezinu, ko ēstu. Gāze, elektrība arī tik dārgas. Nekas svarīgāks taču mūsu dzīvē vairs nav.

- Ko tu visu laiku skaties tikai uz to pusi? Tur iet tikai vīrieši. Viņu tualete biežāk jāuzkopj, apkopējas tur vien gandrīz atrodas.

- Zinu jau zinu. Atceries, reiz mēs šampanieti pārdzērušās, ieskrējām tuvākajā - zēnu tualetē. Tu toreiz teici - kā pie veciem zirgiem.

- Atceros, bet es tev tagad varu pateikt, ka ne toreiz, ne tagad nezinu, kāds tualetei sakars ar zirgiem un, kas ir veci zirgi, arī nezinu.

- Man jau tā toreiz likās. Ja uzskaitītu visas kļūdas, ko esam pieļāvušas, un ņemtu tās galvā, mēs tik ilgi nedzīvotu.

- Par ko mēs runājām, par naudu, kā vairums satiekoties? - ilgi runāt arī nevar, jo viņai te nav kur apsēsties. Būs jāpiedāvājas aiziet ciemos uz garāku patērzēšanu.

- Protams. Parunāsim vismaz tavā atejā, uz restorānu kā jaunības gados, mēs taču neaiziesim.

- Šī nav nekāda ateja, bet sabiedriskā tualete.

- Ko tu saki? Visa valsts mums ir kā viena ateja.

- Kuš. Tas nu par traku. Tā nemaz nedrīkst domāt, kur nu vēl runāt. Tas, ka mums un bērniem pašlaik ir grūti, nenozīmē, ka mazbērniem un viņu bērniem arī tā būs. Mums tikai jāiztur un jāstrādā. Visu laiku jāstrādā. Nevis kā mūsu jaunībā - jāiet uz darbu, bet jāstrādā. Tu nemaz neinteresējies, ko visu es tik te neesmu redzējusi. Biežas viešņas ir dažas dzērājas, gan jau arī kāda prostitūta. Dzērājas ir tik briesmīgas, ka dažkārt pat jāraida laukā.

- To visu tu man pastāstīsi, kad satiksimies normālā vietā, kur nesmird.

- Te nesmird. Tu redzi, ka te viss spīd un laistās.

- Es tagad iešu uz mājām. Satiksimies. Tev jāatnāk pie manis.

---------------------------------------------------------------------------------------------------------

Prom viņa bija. Ne tik ātri kā kādreiz, bet aizgāja. Es, turpinot pārskaitīt santīmus, varu atgriezties pie domām. Jā, pat domāt tā nedrīkst - atejā esmu kā mājās. Es taču esmu darbā. Tāpat kā daudzi citi, es darbā jūtos kā mājās. Būtu labi, ja varētu uzskatīt, ka visi citi darbā jūtas kā mājās, nevis tikai daudzi. Atkal es domāju par ko citu, bet santīmus skaitu bez domāšanas par tiem. Ja nu maiņas beigās kāds pietrūks?
P.S. Vecs gabaliņš. Kaut kas ir mainījies? Pačurāšana sab tualetē maksā kādu eiro?