turpinājums:

   "- Man Jums jaunieši ir delikāts lūgums
... vai Jūs to rīta padarīšanu nevarētu ... tik izteikti skaļi nedarīt,
šīs mājas sieniņas ir tik plānas."
... viņas skatiens lēni slīdēja pār Ilgoņa jaunavīgo vingro sportisko augumu,
un apstājās līdz ... un kā Tu domā lasītāj,
par ko var domāt pensionēta dāma ...kurai ir bijusi draiska jaunība.
(Nu atkal atmiņas skrien pa priekšu, nu visu pēc kārtas taču).
... un apstājās līdz jostas vietai.
   "- Pie sienas stāv man plauktiņš ... ar manu nelaiķi Maigonīti,
nu šorīt viņš nokrita no Jūsu būkšķiem pa sienu."
   Dacīte kā jau sieviete būdama ... ātri aptvēra situāciju:
"- Atvainojamies, ka tā šorīt sanāca un ka patraucējām Jūs,
turpmāk netraucēs Jums rīta būkšķi, kā sakāt,
un kas Jums, ar to bildi, vai viss vesals, nekas nav saplēsts???"
   Skaidrīte paskatījusies ar nosodošu skatienu uz Dacītes pusi
... ar uzrautu degu ... kā jau gracioza dāma
... ar spilkti krāsotām ... rozīgām lūpām ... ar dziļu dekoltē,
ja noņemtu viņai gadus 40, pēc skata varētu spriest,
ka viņa bijusi visai pievilcīga kundze, nosprieda pie sevis Ilgonis.
   "- Vai vīrieša cilvēkam pašam nav ko teikt,
vai uz mutes kritis, ka sievietei jāatbild viņa vietā???"
ar viltīgu smīniņu iebilda Skaidrīte.
   Ilgonis jau pavēra muti vārdu birumam,
kā Dacīte strauji paķērusi Ilgoņa roku devās uz savu dzīvokļa durvju pusi,
aizspiežot ar plaukstu Ilgoņa lūpas.
   Pie durvīm paņēmusi rokās dzīvokļa atslēgas ... ātri atslēdzot dzīvokļa durvis
... vēl nopakaļ dzirdot Skaidrītes vārdu birumu par Maigonīti,
bet Dacīte tajā vairs neklausījās ... jo diena bija sabojāta
un sagrauts iekšējais pašlepnums.
   Viņa jutās tā, it kā būtu pieķerta pie kaut kā ...
kas piederēja līdz šim brīdim tikai viņai ar Ilgoni
... iekšā bija sajūta, ka kāds būtu ar trauku lupatu izmēzis grīdu
un oda pēc kaut kā nelaba, skābena.
   "- Ilgon, uzliec ūdeni, vispirms gribas iedzert kafiju."
Abu skatieni ... pavērsās vienam pret otru ...

turpinājums sekos!!!