13.Saeima
11. aug 2018. 16:08
KAS TIE TĀDI – “LATVIEŠU NACIONĀLISTI” ???
Atkal tuvojas kārtējās Saeimas vēlēšanas, un katrs cilvēks, kuram ir kaut minimāla interese par to, kas notiek mūsu valstī, sāk pētīt to partiju sarakstu, kuras ir izteikušas vēlmi piedalīties konkursā uz daudziem tik tīkamajām 100 “iesildītajām vietiņām” mūsu valsts parlamentā. Pirms dažiem mēnešiem es biju rakstījis par to, ka nu vienreiz taču vajadzētu uztaisīt beidzot vienu normālu sarakstu, lai Latviešu Patriotiem pēc daudzu gadu pārtraukuma beidzot būtu, par ko balsot (http://klab.lv/users/aivars_666/116620.html). Laiks pagāja, sarakstu iesniegšanas termiņš beidzās, un redzam internetā, ka šoreiz iesniegti veseli 16 saraksti – vairāk nekā iepriekšējo Saeimu vēlēšanās, īpaši, ja ņem vērā, ka šoreiz pieteikties dalībai vēlēšanās varēja tikai tās partijas, kurām ir vismaz 500 biedru, turklāt tām bija jābūt dibinātām vismaz gadu līdz Saeimas vēlēšanām. Kopumā saraksti ir maz interesanti, diez vai īpašu vērību pelnījušas partijeles, kas jau patlaban atrodas Saeimā, kā arī daži to satelīti (Jaunā Vienotība – Attīstība Par – Progresīvie). Sašķeltība sorospisto vidū vismaz mani nenoliedzami priecina, ceru, ka tās rezultātā neviens no šiem spēkiem Saeimā neiekļūs. Interesanti arī atzīmēt, ka jau tāpat tautā (paldies Dievam, ka tā, protams) atbalstu nebaudošie proputinisti sadalījušies veselās trīs partijās: Rīcības partija, Centriskā partija, Par Alternatīvu. Šāda viņu politika, ceru, ka neļaus nevienai no šo draņķu un deģenerātu partijelēm iegūt pat 1% balsu. Šie spēki principā nav pelnījuši, lai tiem veltītu nopietnāku uzmanību, ko es turpmāk arī nedarīšu…
Manu uzmanību gan piesaistīja ar skaļu nosaukumu sevi pieteikušais saraksts: “Latviešu Nacionālisti”. Pretstatā sorosiešu deģenerātiem man šis logo izsauca nenoliedzami pozitīvas emocijas. Tomēr viena lieta ir uzraksts, cita – saturs, kas zem tā slēpjas. “Vai tad nu tiešām beidzot būs gan patiesi nacionāla partijas programma, gan uzticami ļaudis, kas to realizēs?”, es skeptiski nodomāju un sāku lasīt šī politiskā spēka priekšvēlēšanu programmu. (https://sv2018.cvk.lv/pub/CandidateLists/CandidateList?id=nsyO+Y+HVycgUH3KPh5BeQ==) Pirmais teikums liekas cerīgs – Latvija Latviešu valsts. It kā neapstrīdama aksioma, tomēr reti kurš politisks spēks mūsdienās uzdrošinās to publiski deklarēt. Uzreiz gribas uzzināt, kā tad šo Latviešu valsti minētais politiskais spēks plāno uzcelt un saglabāt. Sākumā lasāmi standartveida solījumi palīdzēt slimiem cilvēkiem, veltīt rūpes ģimenēm, un tad pēkšņi – pāreja uz 5 ballu vērtēšanas sistēmu. Nudien nezinu, smieties vai raudāt par šādu nez kāda propesoriņa gudrajā galviņā ienākušo ideju atteikties no jau teju 30 gadu garumā (skolās ieviesta 1990.-91.gadā, augstskolas drusku vēlāk) pastāvošās 10 ballu vērtēšanas sistēmas, ar kuru izaugušas jau vismaz divas paaudzes, un atgriezties pie PSRS laika kritērijiem. Vai tiešām šī saraksta programmas parakstītāji domā, ka tādejādi Latvija kļūs latviskāka? Vai varbūt viņi šādā veidā drīzāk apliecina sev lielā mērā piemītošo vecuma marasmu, kura rezultātā 28 gadu bijis par maz, lai varētu apgūt un sagremot 10 ballu sistēmu?
Tomēr tas vēl ir sīkums, tālāk seko cita veida “gudrību pērles”. Valstī vajagot ieviest mažoritāro vēlēšanu sistēmu, no 2022.gada vajagot jaunu Satversmi (nepaskaidrojot, ar ko tā atšķirsies no vecās, un ar ko būs labāka par esošo). Tad vēl – valstij pietiekot ar divpartiju sistēmu (laikam par paraugu ņemta ASV, kur gan pastāv daudz partiju, bet reāli varu dala divas – republikāņi un demokrāti); izejot no tā, laikam arī tiek izdarīts secinājums, ka proporcionālā vēlēšanu sistēma vairs nebūs vajadzīga, varēs iztikt ar mažoritāro, kāda tiešām arī bija L(PS)R AP laikos, kad reāli pastāvēja divi pretpoli – Tautas fronte un Interfronte. Nav gan skaidrs, kādu divpartiju sistēmu šobrīd gribētu redzēt šīs programmas rakstītāji un kā viņi domā panākt visu (gandrīz visu) pārējo partiju izzušanu. Pēc loģikas izriet, ka viena no partijām būtu viņi paši, un vēl vienai partijai viņi arī atļautu darboties; interesanti gan, kura tā būtu, un par kādiem nopelniem tai šāds “gods” tiktu atvēlēts.
Lasu tālāk - Ierobežot migrāciju un integrāciju. Veicināt repatriāciju. Diezgan vispārīgas frāzes, kas neko konkrētu nepasaka. Vai robežas ar ES tiks slēgtas? Pretējā gadījumā taču migrācija tik un tā ir un paliks nekontrolējama. Ierobežos integrāciju? Kas ar to domāts – Pilsonības likuma pārskatīšana? Ne tik aktīva pēcpuses laizīšana migrantiem un okupantiem? Repatriācijas veicināšana – uz ko tā attieksies? Vislatvjatkas, kandidējot uz 10.Saeimu, vismaz bija uzdrošinājušies ierakstīt saprotamāk – darīsim visu, lai Latvijā atgrieztos latvieši un no tās izbrauktu nelojāli cittautieši. Mūsu “īstenajiem nacionāļiem” pat šāds visai maigs formulējums likās par šerpu, tā vietā sola palīdzēt kaut kam uz kaut kurieni repatriēties. Pasarg’ Dievs, protams, pieminēt tādu jēdzienu kā DEKOLONIZĀCIJA un okupācijas seku likvidēšana. Vai Latviešiem Latvijā būs pirmtiesības? Neskaidri mājieni tajā virzienā it kā tiek doti, bet strikti un nepārprotami nekas tāds formulēts netiek.
Nākamā ‘pērle’ – 119 novadu vietā izveidot 20 spēcīgus, faktiski teju vai atgriešanās pie PSRS laika 26 rajoniem. Ko tas labu dos? Veicinās latviskumu? Manuprāt, tieši otrādi, drīzāk gan atvieglos sava veida Doņecku un Lugansku izveidošanos Latvijas austrumdaļā. Vai šīs programmas izveidotāji ir tik stulbi, ka paši to nesaprot?
Tālāk – rūpēšoties ne tikai par policistiem, ugunsdzēsējiem un cietumu darbiniekiem, bet arī ieslodzītajiem. Neko teikt, īsteni eiropeiska partija. Vēl vajadzēja arī durikus “psihenēs” ierakstīt īpaši atbalstāmo personu sarakstā, tad varbūt varētu cerēt arī saņemt kādu artavu no onkuļa Sorosa tik cēlu mērķu atbalstīšanas vārdā.
Beigās izskan solījums pārskatīt visus pieņemtos starptautiskos līgumus, kā arī cienīšot kaut kādu tur tautu tiesības uz pašnoteikšanos. Vispārīgas frāzes, ko cita starpā mēdza lietot arī PSRS laika funkcionāri, kad stāstīja ārvalstīm, cik jauka un miermīlīga valsts esot Padomju Savienība.
Kā redzam, tad programma šai partijelei (partiju apvienībai) ir visai nožēlojama, bet viena lieta ir uzrakstīt jebkādu programmu, cita lieta, gādāt par to, lai tā reāli tiek izpildīta (realizēta) dzīvē. Un šim nolūkam ir vajadzīgi reāli cilvēki, kas jau iepriekš ir vairāk vai mazāk parādījuši sevi kā cīnītāji, drosmīgi un nelokāmi Latviešu interešu aizstāvji. Vai šajā sarakstā tādi ir? Apskatīsimies, kas tad ir šī saraksta t.s.
“lokomotīves”, proti, sabiedrībā atpazīstami cilvēki, kuru identitāte vien varētu kalpot kā potenciālo vēlētāju pievilināšanas ierocis. Man pašam “iekrita acīs” divas galvenās personas – Andris Rubins un Ilmārs Ančāns, šo divu cilvēku līdzšinējo darbību vēlētos paanalizēt sīkāk.
A.Rubinu iepazinu kā 6.Saeimas deputātu no kosmopolītiskās Zīgerista partijas (https://www.cvk.lv/pub/public/27766.html), kurš gan visai drīz pēc ievēlēšanas šo grupējumu pameta un nodibināja pats savu – t.s. “Latvijas Atdzimšanas partiju”, kas, kā jau to varēja gaidīt, nekādus panākumus nākamajās vēlēšanās neguva (https://www.cvk.lv/cgi-bin/wdbcgiw/base/base.vel7.sa3). Man viņš atmiņā palika ar to, ka, šķiet, 1997.gada vasarā bija uzstājies saziņas līdzekļos ar histērisku paziņojumu par to, cik netaisna mūsu valsts esot pret augstskolu absolventiem – nepilsoņiem, kuriem līdz ar diplomu valsts automātiski nedod LR pilsoņa pasi, lai gan viņi tak esot pilnīgi lojāli Latvijai un studiju laikā arī pilnīgi apguvuši latviešu valodu. Tāds iespaids viņam esot radies, vērojot medicīnas studentus, kas nākot pie viņa ārstniecības praksē. Šādus slima suņa murgus es nekādi nevarēju paciest, tāpēc uzrakstīju (tikai pirms dažiem mēnešiem vispār biju uzsācis savu publicista darbību) niknu rakstu toreizējai avīzei “Nacionālā Neatkarība”, ko rediģēja Jānis Derums un kas nedaudz mīkstināts tika šai laikrakstā arī publicēts (diemžēl šis avīzes numurs man ir nozaudēts, tāpēc nevaru precīzi pateikt, tieši kurā datumā tas bija iespiests).
Arī turpmākajos gados A.Rubins savos uzskatos nav kļuvis īpaši savādāks, gluži kā viņa pamestais patrons Zīgerists centies iztapt gan latviešiem, gan okupantiem, savu politisko darbību pārsvarā virzot dažādu ekonomiska rakstura problēmu risināšanai. Šis tips ir ticis intervēts avīzē “DDD”, vairākkārt uzstājies J.Lapinska vadītajā radio pārraidē “Gaismas pils". Man par viņu ir radies iespaids kā radījumu, kuram vairāk interesē personīgā labklājība, nevis tautas liktenis, un, lai nu kas, bet nacionālists viņš nekad nav bijis, nav arī šobrīd, un diez vai vispār kādreiz par tādu kļūs. Vadoties pēc principa “dubults neplīst”, ir iekļāvis sarakstā arī savu dēlu Silvestru Rubinu, kurš līdz šim kā politiķis vispār nekā sevi nav parādījis, lai gan ir jau 45 gadus vecs. Saprotams, ka neviens no abiem Rubiniem pat nedomā cīnīties par dekolonizāciju.
Nākamā populārākā persona neapšaubāmi ir Ilmārs Ančāns. Šis cilvēks ar mani tuvākā saskarē nonāca 2001.gadā. Toreiz Rīgas pašvaldības vēlēšanās bija pieteikts saraksts ar tiešām Patriotisku programmu (skat. ), un viena no šajā sarakstā ietilpstošajām partijām bija I.Ančāna vadītā “Mūsu Zeme”. Tai pašā laikā Daugavpilī zem šīs partijas karoga startēja visīstākā interfrontiešu varza (skat. ), kuri cita starpā solījās īpaši atbalstīt tos ļaudis, kas Latviju esot “atbrīvojuši no fašisma”. Šis fakts manī radīja pamatotas bažas, vai arī šīs partijas Rīgas kolēģi spēlē ar atklātām kārtīm, un vai tādiem vispār var uzticēties un par viņiem balsot. Šinī sakarā man izvērsās diskusija laikraksta “Latvietis Latvijā” slejās ar Laimoni Gedroviča kungu, kurš skaidroja, ka I.Ančāns esot piekrāpts, nekaunīgi izmantots, uzticējies neīstajiem cilvēkiem…utt., utjp. Mani šie argumenti ne pārāk pārliecināja, tie atgādināja kādas vieglas uzvedības dāmītes gaudas, ka šī uzticējusies kādam foršam puisim, kurš ārēji licies tik simpātisks, kā arī pratis šo savaldzināt un veiksmīgi ievilkt gultā, bet no rīta šī pamodusies viena pati un vēl pamatīgi aptīrīta. Kā katrai normālai sievietei sākumā pamatīgi jāiepazīst cilvēks, pirms ar viņu stāties tuvās attiecībās, tā katram normālam partijas vadonim rūpīgi jāizpēta personas, kas grib startēt vēlēšanās zem viņa kustības “logo”, pirms dot atļauju šādai rīcībai. Tomēr uz laiku kritiku pret I.Ančānu un viņa partiju pārtraucu, cerot, ka varbūt tiešām tas bija tikai nelāgs pārpratums.
Otrreiz ar i.Ančānu saskāros 2001.gada 14.jūnijā, kad viņš, šķiet, ka pat nelūgts, bija ieradies uz A.Gardas organizēto grāmatas “Nevienam mēs Latviju nedodam” prezentāciju grāmatnīcā “Globuss”, kur vienlaikus notika arī “Viedas” domrakstu konkursa uzvarētāju (starp kuriem biju arī es) apgalvošana. I.Ančāns uzreiz metās klāt šiem cilvēkiem, lāga pat nepaslavējis jauniešus par viņu paveikto, bet kā tāds direktors, kurš pieķēris puišus skolas tualetē smēķējam, uzreiz sāka prasīt, kā kuru sauc, kāda ir viņu mājas adrese un tālrunis. Par šādu viņa uzvedību man vēlāk vēstulē izteica neizpratni mans draugs, arī viens no konkursa finālistiem, Viktors Birze. Cita starpā I.Ančāns mūs visus uzreiz sāka aģitēt stāties viņa partijā, man konkrēti solot 1.vietu Latgales apgabala sarakstā 2002.gadā gaidāmajās 8.Saeimas vēlēšanās, ja es tikai viņu aicinājumam sekošot. Es atgādināju šim kungam par viņa neseno blamāžu ar “Mūsu zemes” sarakstu Daugavpilī, viņš sāka kaut ko nesakarīgi murmināt, ka nekas tāds vairs neatkārtošoties. Vēl pēc kāda laika lasīju par kādu biedrības
”Latvietis” organizētu “nacionālo organizāciju saietu”, kurā tika izteikts priekšlikums izteikt morālu atbalstu bandītiskā Vīzentāla centra toreiz vajātajam latviešu karavīram Konrādam Kalējam. i.Ančāns bija viens no tiem, kas iebilda šim priekšlikumam, jo ”pasaule mūs nesapratīšot”. (Šis fakts ir pieminēts arī L.Inkina izdotajā grāmatā “Neizmantoto iespēju laiks”).
Visa tā rezultātā man par I.Ančānu bija izveidojies priekšstats kā par varaskāru, iedomīgu karjeristu, kuram ir maz kopīga ar nacionālismu un patriotismu. Arī saskarē ar viņu bija manāma izteikta augstprātība, vēlme komandēt un uztiept savu gribu, ko nemanīju, kontaktējoties ar tādiem cilvēkiem kā L.Inkins un A.Garda. Līdz ar to nejutos īpaši priecīgs, kad 2002.gada vasarā L.Inkins mani uzaicināja startēt uz 8.Saeimu no Ančāna partijas saraksta. Leonards gan mani sāka mierināt, ka Ančānam tur nekādas lielas teikšanas vairs nebūšot, partijas priekšvēlēšanu programmu esot uzrakstījis viņš – Leonards, Ančāns tai esot piekritis, tāpēc viss būšot kārtībā, partijas kandidātu sastāvs būs patriotisks, lai gan ievēlēti visticamāk nebūsim, tomēr savu pozīciju paust mums izdosies. Es tad arī piekritu kandidēt, jo vairāk tāpēc, ka L.Inkins apgalvoja – ja Ančāns mani tomēr izmetīšot no saraksta, arī viņš to atstāšot. Partijas programmu izlasīju, un man arī tā patika (skat. ) . Vēlāk gan uzzināju, ka ar vēl radikālāku programmu piedalās vēlēšanās arī “Latviešu partija”, kuras priekšgalā ir A.Garda un viņa toreizējās vietnieces (skat. ). Pie tā, ka šie abi saraksti neapvienojās, daļēji vainīgs, pēc manā rīcībā esošajām ziņām, bija arī I.Ančāns, kurš esot ultimatīvi pieprasījis, lai A.Garda atsakās no savas nepareizās reliģiskās pārliecības un pārstāj atzinīgi vērtēt N.Rērihu un viņa sludināto Dzīvās Ētikas Mācību. Tā kā biju jau pieteicies kā kandidāts “Mūsu Zemei”, pāriet uz “Latviešu partiju” vairs nevarēju.
Nekādu 1.vietu Latgales sarakstā man I.Ančāns, protams, neiedeva, 1.vietā viņš visur startēja pats, man atvēlot vietu saraksta vidū, un Rīgas un Kurzemes apgabalā pat nedaudz zem tā. Es to nerakstu tāpēc, ka man vieta sarakstā būtu likusies īpaši svarīga, bet, lai darītu zināmu, ka I.Ančāns ir cilvēks, kurš netur dotos solījumus. Vēl man palika atmiņā viņa pamācība saraksta biedriem, lai neņemot piemēru no A.Gardas un nedraudot krieviem ar lopu vagoniem, citādi nekur ievēlēti mēs netikšot. Pats par sevi saprotams, ka uzstāties auditorijas priekšā kā viņa partijas pārstāvim man I.Ančāns iespēju nedeva, kur nu vēl uzaicināt mani runāt TV vai radio. Par to es svītroju Ančānu no deputātu saraksta, kad balsoju par “MZ”, un aicināju tāpat rīkoties citus balsotājus. Gala rezultātā, kā zināms, neviena no abām augstāk minētajām partijām Saeimā neiekļuva, turklāt I.Ančāns dabūja apmēram 3 reizes mazāk balsu nekā viņa nīstais radikālis un rērihietis A.Garda. Drīz pēc šīm vēlēšanām es paziņoju par jebkura veida sakaru pārtraukšanu ar I.Ančānu un viņa komandu, neslēpjot, ka tikai L.Inkina dēļ biju startējis no viņa saraksta, ko vairs nekad nedarīšu.
I.Ančānu uzskata par varoni, jo viņš atteicās no piedāvātā kukuļa pēc ievēlēšanas Jūrmalas Domē 2005.gada pašvaldību vēlēšanās. Es uz šo lietu gribētu paskatīties no cita aspekta. Līdzībās runājot – ja kāds cilvēks gadu desmitiem ir pazīstams kā pārliecināts atturībnieks, vai kāds viņam piedāvās iedzert alkoholu? Visticamāk, ka nē! Toties tādam, kas reizēm dzer, reizēm nedzer, gan labprāt piedāvās – ja nu šim tieši šobrīd gribas? Lūk, tas pats attiecas arī uz Ančāna gadījumu. Nevaru to droši apgalvot, bet pieļauju, ka agrāk Ančāns varbūt tomēr bija kukuļus ņēmis, tāpēc viņam arī šoreiz tas tika piedāvāts, bet kaut kas nogāja greizi, un kukulis pieņemts netika. Vēl būtu jājautā – ar ko I.Ančāna atbalstītā Inese Aizstrauta bija godīgāka un patriotiskāka par viņa izbrāķēto Raimondu Munkevicu? Krietnam Latvju Patriotam, ja I.Ančāns tāds būtu, vajadzētu balsot PRET abām šīm kandidatūrām Jūrmalas mēra amatā! Taču I. Ančāns, kā tas redzams no visa iepriekš minētā, protams, ka Patriots nav, viņš ir tāds, kā visi pārējie politiķi – nelietīgs, uzpūtīgs, varaskārs, nekas viņam nav svēts, izņemot naudu. Man ir liels kauns, ka savulaik pakļāvos ietekmei startēt no viņa vadītās partijas saraksta, tomēr ceru, ka ar šo rakstu esmu savu kļūmi vismaz daļēji izpircis. Vēl Jāatzīmē, ka I.Ančāna sieva ir nelatviete, un ilgus gadus viņš ir dzīvojis pie sievas radiem ārpus Latvijas teritorijas. Pats apgalvo, ka tas esot bijis politisku iemeslu dēļ, taču I.Ančāns nav tas cilvēks, kam varētu uz vārda ticēt. Viņš arī stāsta, ka esot bijis aktīvs disidents PSRS laikos, kas gan viņam netraucēja atrasties PSKP rindās…
Vēl ievērības cienīgs ir kāds izbijis armijnieks Alfrēds Buls, kurš jau daudzus gadus regulāri publicējās avīzē ‘DDD’ un vismaz manī bija radījis godīga un patriotiska cilvēka iespaidu, tāpēc arī pozitīvi atsaucos par viņu kādā no savām šīgada publikācijām. Diemžēl šis tips pirms pāris mēnešiem parādīja savu īsto seju, diskusijā portālā “Facebook” nozākājot A.Gardu un noliedzot dekolonizācijas nepieciešamību (cik līdzīgs rokraksts I.Ančānam !). Tā rezultātā es savu pozitīvo viedokli par viņu atsaucu (http://klab.lv/users/aivars_666/117641.html). Ceru, ka A.Garda pirms vēlēšanām publicēs avīzē šīs diskusijas, kas parāda šī tipa patieso būtību. Vēl interesanti atzīmēt viņa slimīgo kāri uz transportlīdzekļu iegādi, kas redzama šeit:
Pārējie kandidāti no “Latviešu Nacionālistu” saraksta man nav pazīstami, atskaitot Aivaru Andersonu un Vilhelmu Klincānu, ko līdz šim pazinu kā godavīrus. Acīmredzot viņi arī ir padevušies sliktai ietekmei, paši nezinot, piekrituši palīdzēt karjeristiem un viltus patriotiem. Droši vien vēlāk viņiem par to būs kauns, tāpat kā tas šobrīd ir man par startēšanu 2002.gadā “Mūsu zemes” sarakstā.
Tātad, atliek atkal secināt, dārgie tautieši, ka uz 13.Saeimas vēlēšanām mums nav jāiet. Ar to es gan negribu teikt, ka mums vispār nekad nav jāizmanto iespēja balotēties uz Saeimu, taču tas jādara zem normālas partijas karoga, kura sastāvētu no tiešām Patriotiskiem Latviešiem! Kā daudzreiz esmu teicis un rakstījis – ar diegiem nav aršana! Līdz ar to – boikots šīm vēlēšanām vai arī tukša aploksne urnā !!!
MŪSU LAIKS VĒL PIENĀKS !!! KAS LĒNI NĀK, TAS LABI NĀK !!!
NĀCIJA PĀRI VISAM !!! CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
11.08.2018. Aivars Gedroics