PAR LĀČPLĒŠA DIENU DOMĀJOT
Šogad aprit 100 gadi kopš vēsturiskā notikuma, kad gan skaitliski mazākais, gan daudz sliktāk apbruņotais Latviešu karaspēks spēja apturēt un sakaut Bermonta armiju, tādejādi veicot nozīmīgu pagrieziena punktu Latvijas un daļēji arī pasaules vēsturē, reāli nostiprinot pirms gada pasludināto Latvijas neatkarību un praktiski parādot, ka ar cīņas sparu un stipru gribu var daudz ko panākt arī, no sākotnējā skatupunkta vērtējot, šķietami bezcerīgās situācijās. Teju visi ārvalstu žurnālisti un politiķi šo faktu dēvēja par brīnumu, un tā to uztvēra ari daudzi latvieši, iespējams, ka pat K.Ulmanis un viņa valdības pārstāvji, kuri, lai gan uzmundrināja cīnītājus, tomēr sirds dziļumos nebūt nebija droši par karadarbības pozitīvu iznākumu…
Kā šo faktu izskaidrot, kā pamatot šādu cīņas iznākumu, kas, šauri materiālistiski un merkantili vērtējot, izskatās neloģisks un pat neiespējams? Es principā esmu gatavs piekrist Ē.Valtera teiktajam, kurš savulaik kādam radio žurnālistam uz līdzīga rakstura jautājumu atbildēja apmēram šādi: “Nu, redzat, bermontieši, tie jau visi bija algotņi, viņus uz priekšu virzīja nevis ideja, bet nauda. Un par naudu ļaudis ir gatavi droši cīnīties tik ilgi, kamēr nesajūt nopietnu pretestību, kamēr viņu veselība un dzīvība nekļūst reāli apdraudēta… Tiklīdz tas notiek, viņu cīņas spars jūtami plok. Bet mūsējiem nebija ko zaudēt, kā tikai savas važas, mēs cīnījāmies par Tautu un Tēvzemi, mums sakāve šķita briesmīgāka par nāvi. Un, lūk, to pamanīja bermontieši, tas viņos radīja bailes, viņi saprata, ka mēs drīzāk mirsim, nekā atkāpsimies. Līdz ar to viņu cīņas spars apsīka, jo mums bija motivācija, bet viņiem tās nebija”.
Tik tiešām, vienmēr un visos laikos uzvar tie, kuri zina, par ko un kādēļ viņi cīnās, kā vārdā ir gatavi upurēt sevi un savus līdzbiedrus. Dabiski, ka šī motivācija var būt noturīga tikai tad, ja tai nepiemīt materiāls raksturs. Ne visu veidu strēlnieki 1.Pasaules karā un tam sekojošajās Atbrīvošanās cīņās, ne leģionāri un policijas bataljonu dalībnieki 2.Pasaules karā, vēl jo vairāk nacionālie partizāni pēc tā nekad par izšķirošo stimulu savai cīņai neturēja vēlmi iegūt kādu balvu, ordeni, naudas prēmiju…utt., u.tjp. Nē, viņu mērķis bija atbrīvot savu zemi no ienaidnieka, ja vajag, arī par savas veselības un dzīvības cenu. Tāpēc viņi bieži uzvarēja nevienlīdzīgās kaujās, tāpēc spēja gadiem ilgi dzīvot mežos, kur viņus regulāri medīja kā plēsīgus zvērus, un viņiem, nevis politiķiem, ir jāpateicas, ka starpkaru periodā 20 gadus mums bija Neatkarīga valsts, un ne jau viņu, bet pašmāju un ārvalstu varturu nelietības un nodevības dēļ mēs to beigās tomēr zaudējām.
Par to visu nākas domāt, kad dzirdu diskusijas par to, cik liela (maza) ir mūsu valsts armija, cik labi (slikti) ir tās rīcībā esošie ieroči, vai un kā to (ne)vajag modernizēt…utt., u.tjp. Šo diskusiju dalībnieki neņem vērā galveno – ne liels karavīru skaits, ne pati dārgākā un modernākā kara tehnika mūs neglābs, ja nebūs paša galvenā – vēlmes cīnīties. Atcerēsimies, kā 20.gdsm. 60.gados Izraēla sakāva par sevi nesalīdzināmi daudzskaitlīgākos arābus, kurus “brālīgā” PSRS bija apbruņojusi ar teju visiem savā rīcībā esošajiem ne-masu iznīcināšanas ieročiem, tomēr pašu galveno – cīņassparu – diemžēl tiem iedot nevarēja. Allahu gan viņi dikti lūdzās, taču visaugstie spēki nepalīdz tiem, kuri paši cīnīties nevēlas, bet gaida, ka kāds cīnīsies viņu vietā. Žīdi to saprata, tāpēc viņi uzvarēja, bet arābi piedzīvoja kaunpilnu, taču pelnītu sakāvi. Lūk, līdzīgi var notikt arī Latvijā! Protams, jāņem vērā kā jau naturalizētā, tā arī vēl joprojām “neintegrētā” 5.kolonna, kas pie pirmās izdevības reālu briesmu gadījumā noteikti šaus mums mugurā! Par šiem faktoriem mūsu politiskie un militārie analītiķi droši vien apzināti tikpat kā neko nevēlas runāt. Taču tieši par to – Latvijas iedzīvotājiem (ne)esošo gribu cīnīties pret ārējo un iekšējo ienaidnieku – būtu jādebatē vispirms, un tad tikai jāspriež būtu, kā un ar ko šos cīnītājus apbruņot.
Manī personīgi tirpas iedveš nožēlojamu latvietīšu murmulēšana LR1 (Ne)brīvajā mikrofonā, ka “Pārdaugavas monstru” nedrīkstot aiztikt un demontēt, jo tad sākšoties iekšējie nemieri un arī onkulis Hutins Maskavā varot sadusmoties… Jā, ja jau mēs neesam gatavi aizskart pat nedzīvu dzelzs gabalu, baidoties, ka kādam Latvijā vai ārpus Latvijas tas varētu nepatikt, ko tad mēs darītu gadījumā, ja tā vietā uzrastos reāls rūcošs Krievijas tanks? Mūs varētu apbruņot ar vismodernākajām pretttanku dūrēm, tās neko nelīdzētu, ja nebūtu neviena, kam pietiktu dūšas šos ieročus pagriezt tanku virzienā! Spilgtu šādu gļēvulības piemēru mēs šobrīd redzam Ukrainā. Sorosiskie mēdiji pastāvīgi pārmet Trampam, ka šis nevēloties aktīvi militāri palīdzēt ukraiņiem, nedodot šiem ieročus, pretī prasot lietu ierosināšanu pret konkurentu Baidenu un tā radiniekiem…utt., u.tjp. Taču ne jau ieroču neesamība ir par iemeslu tam, ka Donbass un Krima ir Krievijas okupēti, pēdējā arī pie tam jau anektēta. Ukraina, atšķirībā no Baltijas valstīm, impērijai sabrūkot, saņēma bagātīgu PSRS armijas mantojumu, sākotnēji tai bija pat atomieroči, kurus vēlāk, rietumvalstu noziedzīgi pierunāta, tā atdeva Krievijai. Ukrainai ir gana tanku, lielgabalu un lidmašīnu, bet nav kā cita, daudz svarīgāka – vēlmes karot. Var, protams, novelt vainu uz viņu varturiem, sak, tauta jau gribētu cīnīties, bet prezidenti neļauj… Tomēr jāatceras vispārzināms fakts, ka katrai tautai ir tādi vadoņi, kādus tā ir pelnījusi. Ja ukraiņu tauta savā vairumā būtu varonīga, jau pēc nodevīgās “Minskas vienošanās” parakstīšanas tās vadoņi labākajā gadījumā ar sūdainiem mietiem tiktu patriekti no saviem amatiem, sliktākajā – brutāli nolinčoti. Protams, bija Patrioti, kas pret šo nejēdzību protestēja, gods un slava viņiem, taču viņi ne tuvu nesastādīja ukraiņu tautas vairākumu… Arī patlaban vairums neiebilst pret žīda Zeļenska rebju taisīšanu ar Krievijas prezīti Putinu. Un ar sajūsmu tiek uztverts fakts, ka apmaiņai pret t.s. “separu rīkļurāvējiem” ukraiņiem tiek izsniegts bars gļēvu jūrnieku-nodevēju, kas pat gaisā neuzskatīja par vajadzīgu izšaut brīdī, kad pēc starptautiskajiem likumiem Ukrainai piederošajos ūdeņos tos apstāja Krievijas okupācijas jūras bruņotie spēki! Un šos radījumus neaizveda uz karātavām Kreščatikā (Kijevas Centrālajā laukumā), bet gan solījās piešķirt tiem apbalvojumus un dienesta pakāpju paaugstinājumus par “varonību” !!! Jā, interesants priekštats par varonību ir mūsdienās! Pirms 100 gadiem par Varoņiem uzskatīja tos, kas deva priekšroku zaudēt dzīvību, nevis godu (lai atceramies kaut vai krievu karakuģa “Varjag” jūrniekus, kuri visi kā viens izvēlējās nāvi, nevis padošanos gūstā japāņiem; viņiem par godu savulaik tika sarakstīta arī atbilstoši varonīga dziesma: https://www.youtube.com/watch?time_continue=201&v=C9Eh8ltfvhI, tagad diemžēl tas ir otrādi). Un, lūk, tādus ļautiņus ienaidnieks mierīgi spēj uzvarēt arī bez ieročiem! Un nav viņiem pamata lādēt savus varturus, jo neko citu, kā piekāpties moskaļiem un nodot savas valsts un tautas intereses abi galvenie pretendenti uz Ukrainas prezidenta amatu – Porošenko un Zeļenskis – jau nemaz nesolīja. Tauta lieliski to saprata, un tās vairumu šāda situācija apmierināja. Te vietā būtu atcerēties kāda angļu politiķa teikto saistībā ar 1938.gadā parakstīto t.s. “Minhenes vienošanos” par Čehoslovākijai piederošā Sudetijas apgabala atdošanu Vācijai: “Jums bija iespēja izvēlēties karu vai kaunu, jūs izvēlējāties pēdējo, bet tik un tā drīz dabūsiet arī karu, jo gļēvuļus neviens nelaiž garām iespēju iekarot”. Lūk, tā tas notiek šobrīd Ukrainā – vairums tās iedzīvotāju šobrīd izvēlas nepārtrauktu kaunpilnu piekāpšanos okupētājvalstij Krievijai, naivi cerot, ka tās apetīte reiz rimsies, bet reāli, protams, notiek otrādi – no tik gļēvas politikas tā tikai pieaug.
Varētu jau teikt, ka tā ir citas valsts politika, un kas mums gar to visu daļas, bet jāatceras vispārzināma patiesība – mācies no citu kļūdām, lai nepieļautu savējās! Varonības trūkums un nožēlojamas gļēvulības triumfs pašlaik valda teju visās Eiropas tautās, un laikam tāpēc tās diezgan strauji izmirst, tajās noteicēji kļūst legālie un nelegālie imigranti, kuriem pamattautas ne spēj, ne grib ierādīt viņu īsto vietu! Ja tā turpināsies, tad pēc gadiem 50 jau var tikt apdraudēta ne vairs atsevišķu tautu, bet Baltās Rases pastāvēšana kā tāda! Par tādām drūmām perspektīvām nākas domāt, atceroties Varoņus, kuru pirms 100 gadiem netrūka ne pavisam jaunu, ne jau nosirmojušu ļaužu vidū, bet, ko tagad nākas gaišā dienas laikā ar uguni meklēt un arī tad nespēt atrast !!!

PAR RASI, NĀCIJU UN VALSTI CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!

04.11.2019. Aivars Gedroics