Mani apbižo !
Apbižo visi un ikviens !   Apbižo , jo iestājas par tiem , kurus apbižot gribu es !!!!!!!
        Esmu pārāk svarīga Persõna , lai atļautu kādam būt , kas viņš ir , nevis tam - kādu gribu to redzēt ES !
        Es jums sekoju , piefiksēju visu ->>> vārdus , skatus , pat jūsu domas - kurās mani apbižojat..., tā vietā , lai par manu lielisko personību - sajūsminātos !
        Par laimi , neesmu te viena - apbižo kuru..., divas apbižotās - tā jau ir komanda !   
         Vispār jau - maigas un pūkainas esam ...,   žēl , ka tikai un vienīgi pašām - saskatāms tas ...

                  Mantra apbižotajiem/ām - no viedā Ošo !
                          /spoguļa priekšā - deklamējama !/

«Es esmu tik svarīgs Tītars, ka nevaru atļauties to, ka kāds rīkotos atbilstoši savai dabai, kura man nepatīk. Es esmu tik svarīgs Tītars, ka, ja kāds pateica, ko tādu, ko es negaidīju, vai rīkojās tā, kā es nebiju gaidījis, es viņu sodīšu ar savu aizvainojumu. Lai redz, cik tas ir svarīgi – mans aizvainojums par viņa “nodarījumu”. Jo es taču esmu ļoti svarīgs Tītars!

Es nenovērtēju savu dzīvi. Es tik ļoti to nenovertēju, ka man nav žēl tērēt savu laiku aizvainojumam. Es atteikšos no minūtes prieka, minūtes laimes, minūtes sajūsmas un labāk to atdošu savam aizvainojumam. Un man ir gluži vienalga, ka šīs minūtes kļūst par stundām, stundas – par dienām, dienas – par nedēļām, nedēļas – par mēnešiem, mēneši – par gadiem. Man nav žēl savas dzīves gadus pavadīt aizvainojumā – jo es it nemaz nenovērtēju savu dzīvi.

Es esmu ļoti jūtīgs. Es esmu tik ļoti jūtīgs, ka esmu spiests aizsargāt savu teritoriju un sodīt ar aizvainojumu katru, kas to aizķēris. Es pakāršu uz pieres sev plāksni “Uzmanību, nikns suns” un lai tikai kāds pamēgina to neievērot! Es apjozīšu savu jūtīgumu ar augstiem mūriem un man uzspļaut, ka caur tiem nav redzams, kas notiek ārā, toties mans jūtīgums būs drošībā.

Es uzpūtīšu no mušas ziloni. Es ņemšu šo pussprāgušo mušu, ko kāds pametis un reaģēšu uz to ar savu aizvainojumu. Dienasgrāmatā es nerakstīšu par to, cik skaista pasaule, es uzrakstīšu, cik briesmīgi ar mani ir rīkojušies. Es neteikšu draugiem, cik ļoti es viņus mīlu, labāk visu vakaru stāstīšu, cik ļoti stipri mani ir aizvainojuši. Man nāksies šo mušu elpināt un iedvest tai tik daudz sava gara spēka, lai tā kļūtu par ziloni. Jo no mušas jau ir viegli atgaiņāties un pat neievērot to, bet ziloni gan visi pamanīs. Tapēc es katru mušu uzpūtīšu līdz ziloņa izmēriem, lai redz visi!

Es esmu nabags. Es esmu tik ļoti nabags, ka nevaru atrast sevī ne pilītes augstsirdības – lai piedotu, ne pilītes pašironijas – lai pasmietos, ne pilītes dāsnuma – lai neievērotu, ne pilītes gudrības – lai nepieķertos, ne pilītes mīlestības – lai pieņemtu. Man vienkārši nav šo pilīšu, jo esmu ļoti ierobežots un nabadzīgs.”