Manas mammas bildiites no jauniibas dienaam dzilji iespiedusaas manaa sirdii ,tiesjaam laikam darbojas asinsbalss princips,reizeem palieku raama,skatoties vecos albumus un sirdii iemajo miers,sveiciens visaam sievieteem!     

Paldies par jūsu sirsnīgiem komentāriem! un īkšķišiem!   
Priecājos, ka jūs esiet padalījušies ar savām gaišajām atmiņām un pārdomām par savu bērnību un  savām mammām.!   
...Kādu laiku nebiju amigosā, tāpēc nevarēju ar katru no jums padiskutēt! Visu laiku darbi-darbiņi visādi...

Mamma!
Kad vēl bija skuķēns mazs, mājās, pirms doties spēlēt dančos,  iegriezās pavakariņot ciema muzikanti . Te nu,kamēr šie vakariņoja,pie tikko tālā ciemā izvadāta un noskaņota cītara tika klātu skuķis un paņēmis turpatās glabājošos skaņošanas atslēgu sāka to skaņot pa savam .
Muzikanti,to ieraugot,palikuši mēmi un ....pēriens garantēts.
Nu meitēns ņēmies lūgt piedošanu un solījies fiksi sagriezt visu tā ,lai skanētu kā bijis......ko arī izdarījis.
No tā laika, visi danči un balles, neiztika bez Mammas
Kur sīkā protams gulēja,kažokā ievīstīta,līdz šo pamodināja....pastrādāt–cītaru noskaņot,fiksi fiksi un gulēt tālāk.....līdz rītam,balles beigām .                                 

Es puikiņš– padsminieks
Prasīj Mammai rubulīti
Būs tev dēliņ  divi rubļi
Izravē div burkānvagas .
Pat stundiņa nepagāja
Div pussimta, plikas zemes.
Mamma teicās, rubļus dodot:
– “O ta bēda...izdzīvosim!”–
Ja ar ,kādreiz,rubli deva
Darbu darīt– neprasīja.......
Pats apguvu Mammas skolu
Pats darbiņus šķetināju......  

https://www.youtube.com/watch?v=rVTJQpr0KcY
Ehhhh....ieš skalot kabatlakatiņu ........

    Varu tikai un vienīgi atkārtoties- dziesma, kuru ievietoju toreiz, kad sapratu:  vairs nekad nebūšu bērns! Nemūžam, nekad! Joprojām būšu sieviete, mamma, bet nekad vairs- meita, meitiņa....

https://www.youtube.com/watch?time_continue=7&v=3iBXwOOtRDs&feature=emb_title
   Un nekad man vairs nesamīļot nesamīļoto, un nekad vairs- nenomaksāt parādu, to.... Kā saki, Lilija, Tu- nu jau gadi 3+, bet nekas nav kļuvis mazāk sāpīgs....

Ingrida. To es par sevi!

   Kkā īsti nesapratu Tevis uzrakstīto, Gunar. It īpaši šo:  "mazais nekauņa ir izlutināts un nepaklausīgs" + tālāk sekojošais. Tie mazie nekauņas, manuprāt, nerodas paši no sevis!
   Pirmk.- kāds tam sakars ar šo, konkrēto ierakstu?
   Otrk.- kas tad vainīgs pie tās izlutināšanas un tālāksekojošā? Kā, tai sarežģītajā laikā, kuru piemini Tu, bet kuru neesmu piedzīvojusi es, iespējams kas tāds?
(atvaino- bet ne reti Tavi izteikumi saprotami Tev pašam vien! Kas, kādā sakarā?)

  Neapskaužamā stāvoklī ir māte, kara laikā kļūstot, bez vīra atbalsta. Rūpes kā izdzīvot, par sevi nedomājot...Bet mazais nekauņa ir izlutināts un nepaklausīgs. Dažreiz tiek ārstēts ar bērza (jaunītēm).žagariem. Pēc kārtējām palaidnībām sāk laisties no mājām, kaut kur trepju rūmē pārnakšņojot, kamēr tiek atrasts un milicija atdod mātei, brīdinot to.

Paldies par sirsnīgo ierakstu , Lilij ...,   arī savu Māmiņu - nu vairs tikai kapu kalniņā apciemot varu ...
Ikvienam reiz dzīvē pienāk mirklis , kad nabassaite tiek pārgriezta otrreiz, Mātes silto apskāvienu - liedzot uz mūžu ...
Smeldzošā sāpe pamazām atkāpjas , Māmiņām nepateiktos vārdus - nu domu putni uz aizsauli nes ...

https://www.youtube.com/watch?v=9-PV2q52aDg

https://www.youtube.com/watch?v=4TP6_5Er1zw

    Tu izteici vārdos to, ko es piedomāju vai ik dienas.
    Ja Mamma būtu vēl te (ja kas- šajā pilsētelē esmu palikusi viena, kopš..), cik ļoti daudz ko es darītu savādāk! Kā samīļotu, kā lutinātu ar saldumiem, kuri manai Mammiņai garšoja ļoti.... Ai, man grūti par to, jo- apzinos, cik reižu labāka meita varēju būt; mani Bērni- mani mīl, atbalsta un saprot, kā es nekad netiku sapratusi savu Mammu....

Ingrīd, man viņas pietrūkst arī tagad, kaut viņas nav jau kopš 2001.gada..Tētis aizgāja pagājušajā rudenī..tagad skatos bieži vien uz abiem portretā..un saprotu, ka tā kā viņi mīlēja  mani, neviens tā nemiīl un nemīlēs.. Vīra mīlestība..bērnu mīlestība..bet tas ir savādāk..citādi..Taču to sāc saprast tikai tad, kad vairs nav blakus ..diemžēl.Un ir kaut kāda nožēla par to, ka reizēm nebija tādas uzmanības no manas puses, kā es tagad to vēlētos..

   Lilij. Tik patiesi, kā raksti, tas vnk nespēj neuzjundīt manas pers.izjūtas.
   Mana Mamma šo realitāti, pēkšņi!!!, pameta pirms gadiem trim. Un Viņas bilde man priekšā vnm. Saka jau, ka tā nevajagot, bet- man vienalga, ko saka, jo man tas foto palīdz, reizēm parunājos ar Viņu, veroties tajā. Kapiņos Viņas nav, jo Viņa ir klātesoša, ne tur, tajā bedrē, bet foto un savos blociņos, kuros izrakstīja dažādas atziņas, dzejoļus.. šis tas arī ielīmēts.. Tie ir mans mantojums. Tie blociņi, ar atziņām, kas tuvas bija Viņai. Un vēl:  mana Mammiņa bija perfekcioniste, visā, ko dara; t.sk. žurnālos- "Ievas stāstos", ko lasīja, pēc- iesēja, numeroloģijas secībā. Un tgd, ne reizi vien, pārlasot tos, atrodu Viņas pasvītrojumus, pierakstus blakus.. Un sajūta- Viņa joprojām ir te..   Manas Mammiņas būtību pārmantojuši mani Bērni, un tas, ka tas ir tā, ir miljons!!!!  
(dienā, kad Mammiņu pavadījām, pie bēru galda lasīju citātus no Viņas pierakstiem, jo, zinu!, caur tiem Viņa arī bija ar mums..)

    Paldies Tev par tik patieso ierakstu!

Tā ir, Gunār!

Jauki, ka tā tas ir!