1814.gada 17. oktobrī Londonā izcēlās plūdi, kuru laikā  pilsētas ielas  pārpludināja teju  pusotrs  miljons litru alus- kādā  alus brūzī  pārsprāga  viena no 29 metāla  stīpām, kas  aptvēra  ap pusmiljona   litru lielu tvertni, radot  milzīgu spiedienu uz atlikušajām  stīpām, kuras  arī drīz  pārsprāga, un  tad  uz ielām sāka  gāzties  alus straumes.

Spēks,  ar kādu  grādīgais šķidrums  izsprāga, sabojāja  arī citas  alus tvertnes, tā rezultātā  ielās  izplūda 1,5   miljoni  litru alus. Tas  ar neiedomājumu  ātrumu  traucās  uz priekšu. Savā ceļā  pilnībā  sagraujot  dažas   no brūža tuvumā  esošajām ēkām. Rajons bija visai blīvi  apdzīvots, spēcīgā sulas straume  gājējus  nogāza no kājām un nesa  tālāk pa  ielām, izraisot  masveida paniku.

Plūdos  tika ievainoti neskaitāmi cilvēki, bet astoņi  gāja bojā. Viens no tiem- kāds  vietējās  iestādes darbinieks un pieci bērni- atradās  brūkošā ēkā, bet divas  meitenes pagalmā dzēra tēju.

Cik ātri sākušies, tāpat plūdi beidzās .

Alus straumēm  rimstoties, sākās  cita veida haoss- ielās  ar katliem un citiem traukiem saradās  alus mīļi, lai savāktu pēc iespējas  vairāk  grādīgās dziras. Kam  trauku nebija, dzēra no ielas.

Cilvēku bija  tik daudz, ka tas ievērojami  apgrūtināja  glābšanas darbus.

Liecības  vēsta, ka alus smaka  tajās saglabājusies  nedēļām ilgi.