Sveika ārpasaule, nezinu, vai šīs rindas jelkad nonāks līdz jums, bet nevaru nepadalīties savās stāstā.

Ir tā Kunga 1992. gada pavasaris un bruņojies ar zīmuli, kuru nupat iemainīju pret melnās tējas paciņu, es steidzu astāstīt šīs nakts notikumus, kuri mani salauza vārda burtiskā nozīmē. Kā jau tu noproti, manu dārgo lasītāj, esmu pelnījis sodu un tagad to izciešu slēgtā tipa cietumā Valmierā. Par ko mani sodīja, es šobrīd nestāstīšu, lai neattālinātos no sava stāsta būtības. Jāsaka tikai viens, ka jau kopš agras jaunības, mana kaisle ir sieviešu apģērbs. Sāku ar vecākās māsas kleitām, svārkiem un blūzītēm, beidzot ar kaimiņienes sētu, kurā reizi nedēļā tika izžauta izmazgātā veļa. Kamēr citi ciematnieki svētdienās, devās uz tuvējo baznīcu, lai klausītos prāvesta teiktajā, es devos savā svētajā karā pretim Vaļas tantes izžautajai veļai. Bet ne par to ir stāsts. Atgriežamies atpakaļ uz 1992... Noklaudzēja smagās metāla durvis un apsarga smagajam atslēgu saišķim grabot, tika padota komanda- "visiem celties, jums ir jauns kameras biedrs." Durvis atvērās un man pretim no vāji apgaismotās un piesmakušās telpas raudzījās 11 acu pāri. Gaisā vēdīja pelējuma, fekāliju un sviedru aromāts, kuram pāri gūlās lētas tabakas dūmu smārds. Tā es tur stāvēju, nedaudz apdullis, no kameras gaisa un grūti caurskatāmās, piepīpētās dūmakas, kas karājās telpā, gluži kā migla ielejā. "Nāc iekšā"! kāda balss mani laipni aicināja kameras dziļumā, “apsēdies, pastāsti, kas esi, par ko šeit esi atsūtīts, kāds termiņš”. Es neveikli, ceļiem ļimstot devos balss virzienā. Pārējie kameras biedri, klusi kā miroņi, ar tukšiem acu dobumiem, mani pavadīja. Acīm aprodot ar pustumsu, kas telpā valdīja, es pamanīju puskailu vīrieti, kas sēdēja pie improvizēta galda, kas sasists no pāris neēvelētiem koka dēļiem. Pienācis tuvāk es manīju, ka cilvēks, kurš mani uzrunāja ir klāts ar visdažādākajiem tetovējumiem. Savu gludi skūto galvu nepacēlis, viņš skārda krūzē cītīgi maisīja tēju. “Kā vārdā”? noprasīja viņš. “Indriķis”, neveikli atbildēju es un netlaižot skatienu, vēros, kā krūzē karote sataisījusi milzu virpuli, velk manu skatienu tajā. “Piesēdi”, savu roku pacēlis, izstieptdams divus dzeltenus pirkstus, viņš norādīja uz gultu sev pretī. Paklausīgi, kā sētas suns es ieņēmu man norādīto vietu. “Vai nevēlies būt mana meitene”? Uzmetis šķelmīgu skatienu man, viņš pēkšņi pajautāja. “Ar prieku”! Es atbildēju un sajutu kā krūtis man pielīst ar mīlestību. Tā kā kameras biedri bija ļoti jauki un sirsnīgi piuši, viņi kopīgiem spēkiem palīdzēja man atbrīvoties no cietuma administrācijas piešķirtā apģērba. Metoties sava jaunā drauga skavās un pārklājot viņa tetovēto miesu ar skūpstiem, es kaisles pilnā balsī jautāju. “Kā tevi sauc”? “Vaļera, sauc mani par Vaļeru”! Atbildēja viņš un mēs pazudām zem segas. Vai spējat iedomāties spēcīgu, lokālu vētru cietuma palagos? Tas bija orkāns. Vaļera mani turēja savās stiprajās rokās un ieguva atkal un atkal, man pazuda laika izjūta, viss sapinās vienā mudžeklī, palags kopā ar laiku, Vaļeras tetovētās krūtis, uz kurām, kā divi baznīcas kupoli, pretim slējās viņa piebriedušie krūšu galiņi. Es biju laimīgs… Vaļera čukstot stāstīja, ka sadabūs man kādu topiņu un sintētiskās biksītes, kuru maliņas būs rotātas ar volāniņiem. Man acīs bija asaras. Bet pienāca rīts un gaidītā apskāviena vietā, es sajutu tukšumu savās cisās. Vieta kur vēl vakar gulēja Vaļera, bija tukša un auksta. Es piecēlos sēdus un cauri pustumsai centos saskatīt kur mans draugs ir palicis. Pēkšņi, kā zibens spēriens, mani šokēja tas, ko es redzēju! Vaļera, savu sāļo čupačupu izbaroja, vienrocim Genādijam, no otrā stāva koikas… Mana sirds salūza… Turpinājums sekos: Indriķis devītais.