“Kungs es tevi lūdzu”! aizgūtnēm rijot puņķus un aizvainojuma asaras, es domās skaļi kliedzu uz Dievu. Vai nebūsi gana mani pārbaudījis… Vai šim slogam, kas spiež manus plecus, jelkad lemts tapt nomestam? Atbildi, kā vienmēr izdomā pats. Ar mani viņš nerunā. Dažkārt liekas, ka tas varētu būt viņš, bet katru reizi, jāsecina, ka apziņa mani māna. Droši vien tā notiek tikai ar mani. Kāds Pandoras lādi atvēra un iemeta manā pastkastītē. Tagad es saņemu visu no visa. Vaļera pēc brokastīm, ja tā var nosaukt šķidru auzu pārslu putru un remdenu tēju, uz mani pat nepaskatījās. Atlaidies gultā, viņš pārlapoja vecu izbalējušu žurnālu, no kura lapām ārā blenza, sliktas kavlitātes fotogrāfijās uzņemtas puskailas meitenes. Es savukārt sēdēju istabas dibenā, blakus smirdīgam atejas caurumam, cenšoties aprast ar smārdu. Amonjaka koncentrācija, kas nāca no atejas bedres tik spēcīgi sitās man acīs, ka neviens pat nenojauta, ka asaras manās acīs nav no pazemojuma, ko piedzīvoju. Kamēr es tā sēdēju viens ar savu postu, no gultas izlīda vienrocis Genādijs. Neveikli izstaipījies, viņš šļūcošiem soļiem devās uz atejas pusi. Viņa piesviedrētā maika, kas tūdaļ pat varētu izšķīst tūkstošos gabaliņos, brīnumainā kārtā turējās uz viņa kalsnā ķermeņa. Droši vien, sviedri to ir pielīmējuši pie viņa miesas un drīz tā pazudīs uzsūcoties viņā. Pienācis pie atejas cauruma, Genādijs skaļi krēpodamies, ar slaidu loku, salaida tajā staipīgus puņķus, daļēji atjauktus ar šī rīta auzu putru. Sekoja skaļa zalve no viņa dibengala, pēc kuras Genādijs pievērsās man. Izvilcis savu mantību, viņš vienaldzīgi veroties manī, izmeta- “Pieturi” Es akli blenzu viņā un vārdi, ko nupat viņš man sacīja, aizvrpuļoja kaut kur augstu kameras griestos, kā naktstauriņi sisdamies gar sienām, mēģinot atstāt šo vietu. “Pieturi”!, jau skaļāk man uzbrēca Genādijas. Kā kontuzēts es izpildīju viņa pavēli, pats nesaprotot, kāpēc mans ķermenis mani neklausa un dara to ko tam liek Genādijs. Roka saņēma viņa locekli un virzīja pretim atejas caurumam, instinktīvi nomērķējot, kā biatlonistam pirms atbildīgā šāviena. Sajutu, kā tas noraustās un dzeltena urga čurkstēdama pazuda melnajā caurumā grīdā. Strūklai kļūstot spēcīgākai, šļakatas bagātīgi apšķieda man seju, drēbes un rokas. Sajūtot, to siltumu uz savas ādas, es domās atgriezos, tēva sētā bērnībā. Kad vasarā pēc siena talkas, abi ar māšeli, siltam lietum gāžot, aulēkšiem skrējām no lauka uz šķūni, lai tur paslēpjoties nogaidītu, kad lietavas mitēsies. Sastāvējuša urīna smakas vietā, sajutu svaiga siena aromātu- tas joprojām ir manī. Es smaidīju, no slapjajiem matiem, sīka lietus pile, kņudinādamas skrēja lejup pa manu ādu. Jau instinktīvi vēlējos ar mēles galu to nobaudīt, kad mani no mana sapņa pamodināja Genādija skaudrais brēciens. “Vai laidīsi vaļā- Sātans tu tāds”! Instinktīvi nopurinot viņa locekli, es atkal biju piesmakušaja kamerā. Pārējie kameras biedri ziņkārīgi staipīja kaklus mēģinot saprast ļembasta iemeslu.   Savilcis savu vienīgo dūri, viņš no visa spēka zvēla man pa seju. Kritienā, es gara acīm redzēju sakoptus laukus, stārķus, kas graciozi maršēja starp vālu rindām un tam visam pāri Genādija smaidu, kas neraugoties uz retajiem nomelnējušiem zobiem, man šķita tik iederīgs šajā ainavā.