Svētdiena, kā jau svētdiena. Ne ar ko neparastākā kā citas. Saule cepināja būdama gandrīz jau zenītā. Zem habita, likās kā elles priekškambarī, sviedri lija kā no Niagāra. Piesarkušu seju es vēroju kāpnes, kas aizvijās lejā no kalna. "Protams", pie sevis nodomāju. Kurš gan prātīgs cilvēks šajā elles karstumā mēros tik augstu ceļu, lai pamielotu acis ar skatu, kas pieejams turpat lejā uz tūrisma informācijas dēļa, pietam tik labā kvalitātē. Ieslidinājis roku kabatā es staustīju saulespuķu sēkliņas, ko vakar kāds dāsns puišelis man noziedoja. Paņēmis riekšavu, es nesteidzīgi uzmetu skatu ainavai, kas pavērās lejā. Tālumā zēle tiešām izskatās zaļāka. Nelielie lauku ceļi, gluži kā no kamola izšķetinājies pavediens, aizvijās kur nu kurais līdz izzuda skatienam. Nevienas dzīvas dvēseles, tikai es pasaules virsotnē. Saule nepārstāja dot par sevi manīt, tā gluži kā milzu roka spieda mani pie zemes. Kā tas puišelis ar semačkām, smiltīs ieraudzījis skudru, mēģina to iespiest zemes dzīlēs un katreiz ar neviltotu prieku iesmejās, kad skudra jau atkal, taustekļus sparīgi kustinot, iznira virspusē. Patvēries zem iespaidīga izmēra kļavas, es sēkliņas lobīdams centos sadzirdēt putnu balsis, bet laikam arī viņi ir metuši mieru muzicēšanai un knābjus nokāruši paslēpušies lapenē. Vēl pusstunda līdz pēcpusdienas lūgšanām. Es varu atļauties nedarīt neko. Kamēr es, tādā apātiskā mierā un tukšās domās iegrimis, skaitīju laiku, līdz atkal pievērsties tam Kungam, es sadzirdēju, kā kaut kas, man nesaprotamu dēmonu dzīts tomēr mēro ceļu augšup. Pietrausies kājās, es veikli ar baso kāju aizmēzu izskaisītās sēklu miziņas un apcerīgu stāju ieņēmis, gaidīju parādāmies nācēju. Lai arī pašu vēl neredzēju, es dzrdēju to elšam, kā pārkurinātu tvaika dzinēju, kas kuru katru brīdi gatavs eksplodēt. Manas gaidas bija savtīgas, jo lielāko savas dzīves daļu es pārtiku no ziedojumiem. Aizlūdzu par Andri, lai viņam  laba veselība, par Solveigu, kuras lielākā vēlme šajā laicīgajā dzīvē ir kādreiz vēl atkal ieraudzīt mīlotā skatienu skaidru. Es biju, kā pastnieks starp lūdzēju un Kungu. Un par pasta pakalpojumiem ir jāmaksā. Virs pēdējiem kāpņu pakāpieniem parādījās blondas matu šķipsnas, tad sarkans pietvīcis sejas ovās, beigās jau nāca viņa pati. Gaišajai vasarīgajai blūzei, no sviedriem samirkstot, varēja lieliski saredzēt viņas veļu.Gurnus sedza zila linu kleita, iemarķējot zonas, kura parasti svīst visvairāk. "Ak kungs cik šeit grūti nokļūt" viņa dvesa. "Ja ceļš uz debesīm ir tikpat grūts, es varbūt apsvēršu iespēju palikt uz zemes" Nezināju ko atbildēt. Un kamēr es taustījos pēc vārdiem kabatā, viņa jau atkal ierunājās. "Tu esi tas Debesu pastnieks"? viņa jautāja. Joprojām mēms, es piekrītoši pamāju ar galvu. "Kā tu tajā biezajā kleitā spēj elpot"? "Habits, tas ir habits", beidzot atguvis runasspējas es sacīju. "Lai sauc, kā sauktdams, šajā apmetnī staigādams tu elli par kasrtu vairs neuzskatīsi" "Vai Jums būs kāds īpaš lūgums, ko man savā lūgšanā pieminēt"? es taujāju. Viņa paskatījās uz mani sarauktdama pieri dziļās grumbās. "Vienkārši pasveicini..." Tad sekoja kaut kas tāds, kas man lika atkrist ar muguru pret stumbru. Savicinājusi rokas, gluži kā spārnus, viņa ieskrējās un slaidā lēcienā pazuda pāri skatu laukuma malai- Ku kū, bija pēdējais ko dzirdēju es.