Uzmetot nevērīgu skatienu logam, Ļohas sirds priekā ietrīsējās. “Beidzot!” Viņš priekpilni izdvesa. Šī diena nevienu vien cilvēku spētu padarīt drūmu, jo skatienu, līdz pat apvārsnim, aizsedza pelēku lietusmākoņu grēdas. Bet Ļoška bija viens no nedaudzajiem, kuru šis fakts, ka ārā līst, padarīja gluži vai traku no prieka. Viņs pat nemanīja sievas sarūpētās brokastis, kas nesteidzīgi atdzisa uz galda. Liela zaļa termokrūze, kas pildīta ar spēcīgu un aromātisku kolumbijas kafiju. Apceptais šķiņķis, kura tauku lāses, gluži kā rasa vizēja uz vēršacīm. Viņa maņas šorīt bija trulas pret šo visu, jo vienīgais par ko Ļoha spēja domāt, bija lietus. Aizbrāzies uz guļamistabu, viņš metās pie pa pusei atvērtā drēbju skapja, kurā vēl pavisam nesen bija rosījusies viņa sieva. Tas viņu vienmēr bija uzjautrinājis. Vērot ar kādu rūpību salocītās drēbes, no rītiem tiek haotiski pārcilātas, mēģinot atrast šai dienai ko piemērotu. Tas vienmēr aizņēma laiku. Pat celšanās- stundu pirms, bija nekas. “Besī, man nav ko vilkt!” mēdza teikt viņa. “Kad es varēšu sev atļauties nopirkt kaut ko normālu?!” Dažkārt izmisums pārvērtās asarās. Sagumusi pie izkaisītās drēbju čupas, kas parasti tika samestas viņu laulības gultā, viņa šņukstēdama sēdēja uz paklāja un neveikli, starp pirkstiem virpinot, raustīja atirušu diega galu. Aizbaruksim sestdien uz “Alfu”? “Pastaigāsim, varbūt uzskriesim kādai izpārdošanai?” Pieklusinātā balsī sacīja Ļoha. “Nopietni?” Saraudātās acis paceļot viņa jautāja. “Apsolu” Steidzīgi, čupa no gultas tika savākta un nogādāta tai paredzētajā vietā. Piecās minūtēs saposusies un gaisa skūpstu raidījusi, viņa pazuda pa durvīm. “Līdz vēlākam” pie sevis noteicis, Ļoha ietinās, vēl no viņas nākušā siltuma ieskautajā segā un atlicis modinātāju uz 9:00, iesnaudās. Bet šis rīts bija citādāks. Sieva bija prom un viss skapja saturs bija pieejams viņam vienam. Ja kāds domā, ka lietusdrēbes ir ūdeni aizturoša jaka, ar lielu kapuci un slapjam laikam paredzēti zābaki, tad jūs maldāties. Tikai un vienīgi Ļoha zināja, kas īsti ir lietus apģērbs. Paņēmis kādu no sievas vasarīgajām plandošajām kleitām, Ļoha devās uz gaiteni, kurā vecs, smagnējs ozola plaukts, bija nokrauts ar sievas kurpēm. Tā kā ārā bija vasaras sezona, tad plauktu piepildīja attiecīgās sezonas apavi. Ļoham pašam, tika atvēlēts apakšējais nodalījums, kur atradās ne vairāk un ne mazāk kā divi apavu pāri, sandeles un brūnas mokosīna tipa ādas kurpes. Bet nejau viņa plaukts šorīt interesēja Ļošku. Viņš skatījās augstāk. Tur- kā Apsolītā zeme ebrejiem, mirdzēja dažādu krāsu augstpapēdenes un laiviņas. Maigi, ar pirkstiem laisdams pāri plaukta saturam, Ļoha acis aizvēris centās izjust apavu faktūru. Silta maiga āda, iespējams kazlēna… Te nedaudz cietāka un raupjāka, govs? Varbūt cūka? Viņa pirksti apstājās pie lakādas augstpapēdenēm, kas košās zilās krāsas dēļ atgādināja kāda bāra izkārtni Vecrīgā, kurā viņi abi ar sievu savulaik gāja, lai īsinātu brīvdienu vakarus. Uzāvis paņemtās kurpes un apģērbis vasarīgo kleitu, Ļoha devās lietū…
Atslegas vārdi: tam lietū samirkt tīk0
Max, kas tad te par pasūtījuma raxtu sēriju. Jurij, dajoš vienu stāstiņu par Maxu, mani, varbūt sevi arī...
Nevajag jau piekasîties pie sîkumiem,tas ir stàsts !
Latvietém jau esot palieli,tie kurpju izméri.. un ir ari vîrieshi ar mazàku pédu
Tev acis aizlietas?
Pats neesi pamēģinājis padrasēt sievas stringos?
Kadam te bija info, ka ļoha realitātē esot izspļauts raitis...
Tad Ļohas sieva arī ir tāds pats mamuts kā ļoha? Kuram vīrietim..... var derēt sievas kurpes?????
Loders un dīvānā pirdējs.. .....
Tā smuki uzrakstīts..tagad saprotu, kā iesākās Sandāļu slapjais gājiens ..
Tie ietonétie "sîkumi" ,kuri nemaz nav sîkumi,man stàstà visvairàk patika.
Baidens ir tāds Lohs!Viņš nesapratīs,un kuram ir daudz vairak zelta!
Galvenais,lai vismaz viens no speciālistiem atelpojas!