PAR PIEMINEKĻIEM LATVIJĀ UN ĀRPUS TĀS
    Pēdējā laikā lielu rezonansi plašsaziņas līdzekļos ir guvuši divi ar pieminekļiem saistīti fakti:
1)    Pieminekļa atklāšana Latvijas mazpilsētā padomju okupācijas armijas zaldātiem, par ko neslēpti priecājas Krievijas un arī pašmāju okupantu saziņas līdzekļi.
2)    Pieminekļa, kas veltīts bojā gājušajiem Latviešu leģionāriem-gūstekņiem, gaidāmā aizvākšana no Cēdelheimas, lai nepieļautu t.s. nacisma slavināšanu.
Kā to visu vērtēt, no Latviešu Patriota viedokļa raugoties? Mēģināšu izanalizēt abus šos notikumus.  Pirmajā gadījumā bija jau savulaik sagatavots piemineklis Latviešu Brīvības Cīnītājiem, ko nepaguva uzstādīt, jo 1940.gadā Latvija tika okupēta, un skaidrs, ka šādos apstākļos par pretboļševisma cīnītāju godināšanu vairs nebija ko domāt. Tomēr sagatave kā tāda iznīcināta netika, un, tā kā uz tās nebija norādīts, kam īsti tā domāta, padomju okupanti vēlāk nosprieda, ka «не пропадать же добру» (“labu mantu nedrīkst laist postā”) un pēc 2.pasaules kara to uzstādīja jau savu kritušo “varoņu” (okupantu) godināšanai, gan ne tajā pilsētā, kurā ar to bija plānots godināt Latvju Patriotus. Tā nu šis veidojums tur stāvēja daudzus gadus gan PSRS okupācijas, gan 1990.gada 4.maija viltus “neatkarības” laikos, līdz beidzot kādam ienāca prātā, ka jālabo taču reiz ir netaisnība un jānoliek monuments tur, kur tas sākotnēji bija paredzēts, piešķirot tam arī atbilstošo saturu, ko bija devis tā autors-izgatavotājs. Viss it kā būtu pavisam vienkārši – nojauc pieminekli vienā Latvijas mazpilsētā un pārved un uzstādi to citā, kas var būt vēl elementārāks? Tā tas būtu normālā valstī, bet ne Latvijā, kur, kā zināms, pie varas ir nelieši un nodevēji, kas nekad nav kalpojusi savai tautai, bet to vien domājuši, kā ar savu darbību labāk iztapt Austrumiem un Rietumiem vienlaikus.  Lūk, tad šie radījumi nosprieda, ka okupantu uzstādīto Latvju tēlnieka izveidoto pieminekli nedrīkstot nekur pārcelt, pirms nav saņemta Krievijas “svētība”, respektīvi, atļauja, jo tā to nosakot 1994.gadā noslēgtais nodevīgais Latvijas un Krievijas starpvalstu līgums par “karavīru apbedījumu vietām”.  Viņi tak nu vērsās pie “cara Hutina” ar pazemīgu lūgumu, lai atļaujot veikt pieminekļu pārlikšanu no vienas Latvijas teritorijas uz citu, uz ko “cars” atbildēja: “Nekā nebūs,  neļaušu, kamēr vietā neuzliksiet citu – tādu, kādu mēs jums pagatavosim!”. Un sākās ilgstošs tirgus, kādu tad pieminekli liksim okupantiem tā vietā, kas patiesībā bija pavisam citam nolūkam domāts? Sprieduši gadiem ilgi tā un šitā, līdz beidzot atraduši kompromisu, kas paticis kā vienai, tā otrai pusei. Un tad nu beidzot ar “cara Vladimira” svētību Latvju Brīvības Cīnītāju monuments tika novietots sākotnēji tam paredzētajā vietā, bet okupantu piemiņu godināšot cita skulptūra, kurai nav neviena PSRS simbola – sirpja un āmura, 5-staru zvaigznes…utt., kā to ar neslēptu lepnumu uzsver šī pasākuma iesācēji un pabeidzēji.  Krievijas varturus gan šis “trūkums” nemaz neskumdina, viņus iepriecē pats notikušā fakts – it kā “neatkarīgajā” Latvijā ir atklāts monuments okupācijas karaspēkam, ko gan vēl var gribēt? (Skat., piemēram, https://ria.ru/20211128/pamyatnik-1761140542.html)
    Nebūs lieki pieminēt, ka savu roku šai pasākumā ir pielicis bēdīgi slavenais Liepājā dzīvojošais okupants Jevģēnijs Osipovs (kuru mūsu varturi nekādi nespēj ne notiesāt, ne izraidīt no valsts) un viņa ģimenes locekļi.  Par iepriekš minēto radījumu sajūsmu nebūtu jābrīnās, bet patiesu nožēlu un nicinājumu pelna Latvijas mēdiju nostāja (piem., sorosiskās “Latvijas Avīzes ” un arī “NRA”), kuri tāpat uzskata, ka latviešiem esot izdevies “apjāt” krievus un panākt sev vēlamo iznākumu “ķutelīgā diplomātiskā lietā”. Šie nožēlojamie radījumi nesaprot vai drīzāk izliekas nesaprotam, ka pats jebkura monumenta pārvietošanas (nojaukšanas, uzstādīšanas) savas valsts teritorijā saskaņošanas fakts ar ārvalsti ir ārkārtīgs apkaunojums, kur nu vēl ar tādu ārvalsti, kas būtībā joprojām okupē un kolonizē mūsu teritoriju. Normāla valdība uzreiz pēc neatkarības atgūšanas pieminekli būtu nolikusi tur, kur tas sākotnēji paredzēts, Krievijas varturiem vispār šo faktu nedarot zināmu, jo kāda viņiem var būt daļa gar to, ko mēs darām paši savas valsts teritorijas iekšienē?!  Man gan uzreiz nāk atmiņā, kā “patriotiskais” deputātiņš Šņorīte pirms dažiem gadiem cītīgi centās iestāstīt saziņas līdzekļu pārstāvjiem, ka t.s. “Pārdaugavas monstrs” neietilpstot to būvju kategorijā, kuras paredz sargāt jau minētais 1994.gada Latvijas un Krievijas līgums. Tātad jāsecina, ja ietilptu, tad tas būtu jāsargā kā aci pierē, tāpat kā citi monumenti, kuri, arī šņoresprāt, ir šim līgumam pakļauti. Tas nekas, ka Krievija praktiski nevienu ar Latviju noslēgto līgumu nepilda, toties mums gan tie visi ir svēti, jo mēs esam “civilizēti” un “eiropeiski”.  Ja jau šādus uzskatus sludina pat tie, kas tiek uzskatīti par “Patriotiem”, nav jābrīnās, ka krievu okupanti joprojām jūtas kā saimnieki Latviešu zemē.
    Par otro gadījumu. Pieminekli Latviešu leģionāriem – abstraktu bišu stropu – Cedelheimā uzstādīja pēc šīs pašas pilsētas pašvaldības iniciatīvas, protams, saskaņojot to ar Latvijas varturiem. Taču ar Eiropā valdošo cionistu-masonu-pederastu kliķi, kuras priekšgalā stāv žīdu nelietis Soross, gan tas laikam nebija saskaņots. Nedrīkst aizmirst, ka Beļģijā šie radījumi ir īpaši aktīvi, jo tās galvaspilsēta Brisele ir gan ES, gan NATO “sēdeklis”. Un nu brašie “antifašisti” savos saziņas līdzekļos (bet kuri gan nav viņējie?) sacēla pamatīgu jezgu –  “civiliedzīvotāju slepkavu” piemineklis esot jājauc nost. Pilsētas mērija kā tādi skauti ir “vienmēr gatava”, sak, jā, jā, tuvākajā laikā novākšot, paskaidrojošais uzraksts jau ir noņemts, tagad tikai jāizlemj, ko darīt tālāk – pārcelt pieminekli uz kādu nomali (tipa “atkritumu izgāztuvi” – A.G.), vai varbūt labāk to uzdāvināt Latvijai? Mūsu saziņas līdzekļi visgudri pamāca, sak, mēs paši esot vainīgi, par maz skaidrojam Latvijas vēsturi ārzemēs, tāpēc pasaule arvien mūs vēl nesaprotot…utt., u.tjp. Te nu ir jāatzīmē skaidri un strikti – nesaprot tie, kas principā nevēlas saprast! Un tādiem kaut ko mēģināt iestāstīt ir bezjēdzīgi! Mēs 150 reizes pēc kārtas varam atkārtot, ka Latvju leģionāri nededzināja Beļģijas sādžas kopā ar to iemītniekiem, ka nenolaida beļģu bērniem asinis, ka neindēja nevienu gāzes kamerās un līķus pēc tam nededzināja krematorijās (starp citu, mūsdienu Eiropā tas tiek uzskatīts par pilnīgi normālu apbedīšanas veidu), ka leģionāri paši bija upuri un cietēji no abām okupācijas varām…utt., u.tjp., tas viss neko nelīdzēs, jo šiem ļautiņiem  neinteresē noskaidrot vēsturisko patiesību, viņiem ir uzdots pildīt politisko pasūtījumu, konkrēti, neļaut pieminēt neko, kas kaut vai formāli saistās ar SS, un punkts.  Un diskutēt ar viņiem ir tikpat bezjēdzīgi un pazemojoši, kā censties apskaidrot prātus putinistiem! Nekādi Šņorītes “Padomju stāsti” te neko nelīdzēs, nav jēgas uz to cerēt!
        Ko tad es iesaku darīt šajā situācijā? Pirmkārt, sazināties ar visām ārvalstīm, kurām ir kāds ar Latviju vai Latviešiem saistīts piemineklis, kurš tām traucē, un piedāvāt to pārvietot pie mums, uz Latviju, sliktākajā gadījumā, kaut vai par mūsu valsts līdzekļiem, labāk gan būtu to darīt solidāri: 50% pret 50% izdevumu katrai pusei. Būtu jānorunā saprātīgs laika termiņš, kurā to varētu izdarīt! Otrkārt, nekavējoties izdot rīkojumu demontēt visus monumentus (ne vēlāk kā 1 mēneša laikā!), arī tikko kā uzstādītos, kuri kaut kādā veidā slavina PSRS okupāciju un tās veicējus, izkropļo Latvijas vēsturi, aizvaino represiju upurus un viņu pēctečus! Un nav nekādas nozīmes tam, atbilst šāda rīcība bēdīgi slavenajam 1994.gada līgumam ar “PaRašu” vai nē (kādu sodu būtu pelnījuši šāda nodevīga līguma parakstītāji, jau ir cits jautājums, manuprāt, viņiem vieta būtu karātavās Uzvaras laukumā) ! Protams, Pārdaugavas monstrs būtu jālikvidē pats pirmais! Un turpmāk pieturēties pie principa – mums nav nekādas daļas gar to, kādus pieminekļus uzstāda (nojauc) jebkurā ārvalstī Austrumos vai Rietumos, šīm valstīm savukārt nav un nedrīkst būt nekādas daļas gar to, ko mēs šai sakarā darām savā zemē!
    Tikai paliek atklāts jautājums – kurš gan dos tādu rīkojumu? Ja jau pat mūsu Saeimas “visradikālākie patrioti” – kiršteini, iesalnieki, šņores, dombravas..u.c. neko vairāk kā pieprasīt uzlikt “paskaidrojošu plāksni” pie Pārdaugavas monstra neuzdrošinās, jo uzlikto sankciju dēļ drīkstot nepildīt ar Krieviju noslēgtos visāda veida saimnieciskos līgumus, bet līgums par “apbedījumu vietām” esot svēts un neaizskarams, tad uz ko mēs vispār varam cerēt un ko gribēt? Gaidīt uz varturu nomaiņu? Tā nenotiks pati no sevis! Vispirms tautai jāsaprot, ka pat tie, kas sauc sevi par “ņacionāļiem”, patiesībā ir nelieši un nodevēji, tāpat kā tie, kas viņiem palīdz un ar viņiem sadarbojas! Bet, kā lai tauta to saprot, ja pat laikraksts “DDD”, vismaz manā uztverē, izvairās no šo radījumu kritikas, paši neko sliktu par viņiem neraksta un izmet tās vietas no publicētajiem lasītāju rakstiem, kurās tiek parādīta šādu radījumu īstā seja? Lūk, tāpēc mēs joprojām dzīvojam Slāvlatvijā, okupanti kājām mīda mūsu zemi, par mums ņirgājas gan Austrumos, gan Rietumos! Ja tā turpināsies, Latvija NEKAD nekļūs Latviska !!!
    Padomāsim par to, sagaidot Jauno, 2022.gadu! Koronvīrusi nāk un aiziet, bet nelietības un nodevības vīruss mūs ir apsēdis daudz pamatīgāk, un neizskatās, ka kāds ar to kaut vai formāli grasītos cīnīties! Mūsu ienaidnieki to sen jau ir sapratuši, bet mēs paši, šķiet, ka diemžēl nē!
PAR BRĪVU UN LATVISKU LATVIJU BEZ NELIEŠU UN NODEVĒJU KLĀTBŪTNES
CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!

19.12.2021.                                    Aivars Gedroics