ASTRA

22. jan. 17:49

GUNĀRA ASTRAS PIEMINEKĻA SAKARĀ
Pēc ilga un mokoša “nogatavināšanas procesa” beidzot ir atklāta piemiņas zīme Latviešu Brīvības Cīnītājam Gunāram Astram, kas izvietota pie Rīgas apgabaltiesas (bijušās LPSR Augstākās Tiesas), kur pēc cekas un čekas pasūtījuma 1983.gadā šo cilvēku notiesāja uz 7 gadiem ieslodzījuma sevišķa režīma nometnē un 5 gadiem izsūtījuma. Kaut ari tiesneši un, vēl jo vairāk, tiesu piesēdētāji tolaik bija vien nožēlojamas marionetes, kas, līdzīgi kā dažādu padomju deputāti, bija nolikti leģitimēt reālo varas nesēju – kompartijas un VDK - jau iepriekš izlemto sodu, tomēr mēs nedrīkstam atbrīvot no atbildības (vismaz morālas) gan tiesnesi Aivaru Krūmiņu, gan abas nelatvisko uzvārdu nesējas tiesu piesēdētājas, kaut arī pēdējās, iespējams, nemaz līdz galam nesaprata, kas tai tiesas zālē īsti notiek un par ko tiesā abus Gunārus – ne velti šādus amatus parasti uzticēja pildīt traktoristiem, slaucējām, apkopējām… , t.i., tādām personām, kuru intelektuālais līmenis, pat, ja viņi to arī gribētu, nedeva iespēju runāt pretī prokuroriem un tiesnešiem. Bet tik un tā – viņu vārdus mums būtu jāatceras, saziņas līdzekļi tos piemin reti.
Gunārs Astra tiešām atšķīrās no vairuma t.s. “padomju laika disidentu” ne tikai ar to, ka allaž uzsvēra, ka nav disidents, bet gan Brīvības Cīnītājs, jo disidenti cīnās pret pastāvošo varu savā, nevis okupētā valstī, par kādu viņš uzskatīja un atklāti sludināja Latviju un Baltiju kopumā. Vēl būtiski bija tas, ka viņš necentās parādīt, ka ir “stājies uz labošanās ceļa”, nerakstīja apžēlošanas lūgumus, necentās izpelnīties t.s. “udo” (nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu – условно досрочное освобождение). Viņš uzskatīja zem sava goda pazemoties okupantu varas priekšā un arī draudzējās ar līdzīgi domājošiem ļaudīm, piemēram, tādu Nacionālo Partizānu Kārli Čiku, kurš, būdams notiesāts uz 25 gadiem (tipisks sods Staļina laikos) ieslodzījuma, kad t.s. “Hruščova atkusnī” saņēma piedāvājumu panēsāt 2 nedēļas ap roku sarkanu banti un tikt atbrīvotam, atbildēja, lai nometnes priekšnieks apsien to lupatu ap savu vīrieša lepnumu un staigā kā tāds gailis, bet viņš, Čika, savu pašcieņu pret brīvību vis nemainīs; un tā arī nosēdēja visus 25 gadus no zvana līdz zvanam. Šādus cilvēkus nometnēs varēja saskaitīt uz roku pirkstiem, un G.Astra bija viens no viņiem. Ne velti arī mūsdienās viņš ir kā dadzis acī daudziem tiesu darbiniekiem, kuri masu saziņas līdzekļu priekšā izrunājās, ka piemineklis esot neglīts (man gan tas neliekas sliktāks par R.Muzikanta uzstādīto Meža kapos), ka tas atrodoties nevietā (kā gan citādi – atgādina par priekšteču pastrādātajiem grēkiem laikā, kad joprojām plaukst pasūtījuma spriedumi, piemēram, Lemberga lietā, un te nav runa par to, kāds cilvēks ir Lembergs, cik viņš ir (ne)godīgs un ir vai nav Patriots; te ir runa par faktu kā tādu).
Arī otrās notiesāšanas laikā G.Astra bija tikpat konsekvents, tāpēc atbrīvots tika krietni vēlāk, nekā, piemēram, likteņa biedrs Ints Cālītis, kurš uzreiz pēc pirmstermiņa atbrīvošanas nokļuva “čekas aģenta” godā, turklāt, kā liecina dokumenti, arī reāli štucīja to pašu L.Grantiņu, un atkal, te nav runa par to, kāds cilvēks bija Grantiņš agrāk un ir tagad, te ir runa par notikušo faktu.  Ir gan jāatzīmē, ka ar draugiem Astram nepaveicās, pirmajā reizē viņu nodeva tāds Edgards Fjodors TUHELIS, otrajā – vārda brālis Gunārs Freimanis, cilvēks arī ar bagātu pretestības dalībnieka un cietumnieka stāžu, kas mūža beigās diemžēl salūza (interesanti atzīmēt, ka Astra viņam piedeva un pēc iziešanas no ieslodzījuma 1988.gadā pat redzams uz vienām fotogrāfijām ar Freimani). Bez šo divu neliešu liecībām, ļoti iespējams, G.Astram ietu secen gan 1.ieslodzījums, gan otrais. Te nu jāsaka, ka viņiem abiem palaimējās, ka viņu upuris nebija kāds no ukraiņiem vai citiem “dienvidu tautu” pārstāvjiem, tie, kā zināms, parūpējās par to, lai ieslodzījumā stukači paši pakārtos vai nodurtu sevi ar nazi. Mēs, baltieši, diemžēl vairumā gadījumu esam pārāk humāni pret neliešiem, tāpēc viņi arī atļaujas mēģināt glābt savu ādu uz citu rēķina…
G.Astras pēdējais vārds, protams, ir īpašas uzmanības vērts. Vairums tiesājamo tajā parasti vai nu vairāk vai mazāk nožēloja grēkus, vai arī, labākajā gadījumā, neteica neko. G.Astra, turpretī, izvēlējās, manā uztverē, pilnīgi pareizu taktiku, proti, uzbrukums ir labākā aizsardzība, un faktiski pats kļuva par prokuroru PSRS okupācijas režīmam, atmaskojot tā īsto seju, apsūdzot Latvijas okupācijā, genocīdā pret latviešiem un varmācīgā pamattautas asimilēšanā – pārkrievošanā. Viņš arī neslēpa, ka tic un cer, ka PSRS un tās režīmam nav paredzams ilgs mūžs. Vēl pirms aresta viņš kādā draugu saietā bija izteicies: “Es jūtu, ka mani arī drīz paņems, un šoreiz es dzīvs vairs no turienes neiznākšu, mani nobendēs. Bet lai viņi nepriecājas, arī viņu pašu gals vairs nav tālu!”. To sakot, viņš ieskatījies līdzbiedru acīs un, būdams labs psihologs, pamanīja daža laba sejā neticīgu smīniņu. “Ko jūs smīkņājat, neticat man, vai? Dodu jums goda vārdu, ilgāk par 10 gadiem PSRS neizvilks…es pat domāju, ka tā sabruks jau pēc 7-8 gadiem. Manis tad droši vien vairs nebūs, bet jūs paši varēsiet izvērtēt, kas bija Astra – gudrinieks vai stulbenis, kad tas laiks būs pienācis!”. Un tik tiešām, tā arī notika – jau pēc 8 gadiem PSRS izjuka, tās mantiniece Krievija gan nebija diez ko labāku, bet tas jau ir cits jautājums… Ar to viņš arī beidza savu uzstāšanos tiesā: “Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs…”.
Nav brīnums, ka G.Astras pēdējais vārds ātri kļuva populārs pretpadomju cīnītāju vidū, to izveda uz ārzemēm un atskaņoja Rietumu radiostacijās PSRS tautām domātajās pārraidēs. Tiem laikiem tā bija liela uzdrīkstēšanās un netipiska uzvedība disidentam-antipadomistam. No mūsdienu viedokļa gan savu ‘darvas karoti’ varētu iemest arī Astras runā. Man personīgi  liekas jocīgi kā pozitīvu piemēru minēt “PSRS un Somijas labās attiecības”, līdztekus neminot karu starp šīm valstīm 1939.-1940. un arī 1941.-1944.gadā. Ja tā nebūtu bijis , arī Somija būtu kļuvusi par 16.padomju republiku, kā jau tas tika paredzēts.  Un, kas attiecas uz finlandizācijas politiku, tad uzskatu, ka tas bija un ir joprojām somu tautas kauna traips – mainīt savu pašcieņu pret ekonomisko izdevīgumu, tirgojoties ar PSRS; atsakoties no okupētās Karēlijas (līdzīgi kā mēs no Abrenes), nestājoties NATO.. utt.  Šāda uzvedība, manuprāt, atgādina sarkanās bantes nēsāšanu zonā, cerot par to saņemt “udo”, bet vienlaikus arī riskējot dabūt nazi ribās… Es G.Astras vietā labāk Somijas jautājumu šinī reizē būtu atstājis neapspriestu…  Un vēl – manā uztverē G.Astras runa beidzās tomēr pārāk miermīlīgi. Es uzskatu, ka to varēja beigt ar aicinājumu uz vardarbīgu cīņu pret okupantiem, kā to mēdza darīt mūsdienu Krievijas disidents, tagad politemigrants Ukrainā Boriss Stomahins. Ja ticēt G.Astras pirmajai sievai G.Kalniņai, tad Gunāra jaunības dienu elks esot bijusi krievu-padomju diversante Zoja Kosmodemjanska, kuru vācieši pieķēra, dedzinot mājas, un piesprieda šai publisku nāvessodu pakarot. Tad nu, lūk, viņa arī kļuva slavena ar savu pirmsnāves runu, kad, stāvot jau uz kastēm ar cilpu kaklā, kamēr vācieši svinīgo brīdi iemūžināja fotokamerās, skaļi iesaucās: “Tautieši, kāpēc jūs stāvat tik skumīgi? Neraudiet par mani, lai mani kar, es esmu viena, bet mūs – divsimt miljoni, visus viņiem nekad nepakārt! Ķerieties pie ieročiem, šaujiet, duriet, dedziniet fašistus, nogaliniet viņus visos iespējamos veidos! Ja tā darīsiet, uzvara neizbēgami būs mūsu..”.  Ar šādu rīcību viņa iemantoja cieņu arī ienaidnieka acīs, pēc nāves soda izpildes divas diennaktis viņas mirstīgās atliekas apsargāja vācu zaldāti. Krievu vēsturnieki apgalvo, ka tas esot noticis tāpēc, lai Zojas cīņu biedri nenozog viņas līķi – šī versija gan neiztur kritiku, jo kāda vajadzība riskēt ar savu dzīvību līķa dēļ, turklāt, kāds gan zaudējums būtu vāciešiem, ja krievu partizāni arī noņemtu Zojas līķi no karātavām un pievāktu to sev? Nē, tā bija sava veida goda sardze, bruņinieciska rīcība, kas bieži piemita vācu zaldātiem un ļoti reti kad – pretējā pusē karojošajiem.
Lūk, ja G.Astra būtu pabeidzis savu runu ar tamlīdzīgu aicinājumu, tad, vismaz manā uztverē, viņa runa būtu bijusi vēl desmitkārt vērtīgāka! Bet nevajag to, protams, uztvert kā pārmetumu Astras kungam, visi pārējie tiesājamie pat simto daļu nepateica no tā, ko pauda viņš, tāpēc tik un tā G.Astras rīcība tiesā neapšaubāmi ir uzskatāma par VARONĪGU !!!
Par G.Astras nāvi man nav šaubu, ka tā nebija dabiska. Es gan nedomāju, ka viņš tika indēts vilcienā, tur to izdarīt būtu problemātiski – viņš varēja nebraukt ar konkrēto reisu, nedzert piedāvāto tēju.. utt., tur bija 100 iemeslu, lai operācija neizdotos. Cita lieta – čekas nams, tur bija tikai divas izvēles – ēst un dzert to, ko dod, vai nomirt badā. Domāju, ka tieši tur Astram iedeva lēnas iedarbības indi (lai nāve nebūtu pārāk uzskatāmi saistāma ar čeku), kad saprata, ka viņš nemainīsies un ne tikai nepiekritīs parakstīt nekādus solījumus “nenodarboties ar pretpadomju aģitāciju”, bet arī reāli cīnīsies pret okupācijas varu.  Arī pierunāt emigrēt viņu, kā, piemēram, Silaraupu, Grantiņu, Rožkalnu, Pupuru un citus, Astru neizdosies, tas nu bija skaidrs.  Tātad, secinājums skaidrs – tādi cilvēki ir jālikvidē fiziski! Un tas diemžēl arī tika izdarīts… Es domāju, ka martā, braucot uz Ļeņingradu, Astra tiešām inficējās ar gripu, bet, tā kā viņa organismā jau atradās inde, tā izraisīja ļoti smagas komplikācijas, kas beidzās ar sirds vārstuļu iekaisumu un nāvi… Protams, ja viņš būtu palicis Latvijā, arī tad inde agri vai vēlu iedarbotos – citā laikā un vietā, bet ar tikpat smagām sekām. Tas, cik rūpīgi G.Astra tika ārstēts Ļeņingradā, ir jau atkal cits jautājums. Ko vērts vien bija sašutuma pilnais kara hospitāļa galvenā ārsta izsauciens Līvijas Astras virzienā: “Kā gan jūs varat iedomāties, ka jūsu vīru ir saindējusi čeka? ŠĪ IESTĀDE VISPĀR NEKAD NEVIENU NAV INDĒJUSI UN NEINDĒ !!!”.  Cilvēkam, kurš pauž tik ultrapadomiskus uzskatus, protams, nebija nekāda pamata uzticēties kā ārstam, bet citas izejas jau arī nebija…
G.Astras nāvei bija arī pozitīva loma, līdzīgi kā Kalpaka nāve, tā saliedēja viņa draugus un atbalstītājus, mudināja viņus turpināt iesākto cīņu. Astras bēru dienā (tā faktiski bija kā pirmā lielā tautas manifestācija) pirmo reizi okupācijas laikā tika publiski demonstrēts sarkanbaltsarkanais karogs, apsedzot ar to nelaiķa zārku, kā arī vairākkārt publiski spēlēta Latvju himna ‘Dievs, svētī Latviju!”.  Kā vēlāk izteicās G.Astras atraitne: “Es no malas varbūt izskatījos pārāk priecīga tādai dienai, bet, no otras puses, ka lai nepriecājas, redzot, ka tautai beidzot ir zudušas bailes? Arī pats Astra, no mākoņa maliņas vērojot, noteikti bija sajūsmā par notiekošo. Viņš varbūt sprieda – bija man vērts mirt, lai tauta beidzot celtos!”.
Realitātē, protams, nebūt netika izcīnīta tāda Latvija, kādu vēlējās G.Astra – tā nav ne neatkarīga, ne latviska. Ja G.Astra būtu mūsu vidū, viņš noteikti nebūtu apmierināts ar to, ko redz sev apkārt. Viņš neatrastos ne Saeimā, ne valdībā, ne kādās uzņēmumu padomēs vai citā siltā vietiņā, nē viņš, visticamāk, lai cik tas šausmīgi arī skan, joprojām sēdētu cietumā. Jo, pretēji tam, ko apgalvo cits pretpadomju cīnītājs Bruno Javoišs, Astra neapmierinātos ar okupācijas monstra pārdēvēšanu, nē, viņš stingri iestātos par tā nekavējošu demontāžu, bet, ja to neizdotos panākt likumīgā ceļā, neapšaubāmi censtos to uzspridzināt. Un tad nu skaidrs, kas būtu tālāk – bojāeja notikuma vietā vai arī cietums. Tāpat G.Astra noteikti neatbalstītu noziedzīgo integrācijas ideju, viņš iestātos par dekolonizāciju (jau PSRS laikos viņš teica – jāatgādina “viesiem”, ka tiem laiks braukt mājās!). Un, kā rāda A.Gardas un viņa vietnieču piemērs, arī tādā veidā ¨4.maija Latvijā” var tikt visai tuvu tam, lai skatītos uz pasauli caur “rūtainiem logiem”. Tad vēl – vai G.Astra mierīgi noskatītos, ka 40 miljoni no Latvijas valsts budžeta ne par ko tiek izdalīti dažiem alkatīgiem žīdiem, t.sk., pēc statusa, okupantiem? Nē, viņš aktīvi protestētu, sauktu tautu ielās daudz enerģiskāk kā to dara A.Gobzems par daudz nenozīmīgākām lietām (svarīgas viņam skart ir bail). Un arī krietni pārspīlētie kovid pandēmijas ierobežojumi viņam, protams, ka nepatiktu…
Vārdu sakot, ir liela varbūtība, ka G.Astra šobrīd sēdētu aiz restēm, notiesāts pēc LKL 78.p. (naida kurināšana) vai 81.p. (aicinājums uz varas gāšanu), bet administratīvos sodus jau nu viņam nāktos maksāt nepārtraukti. Un skaidrs, ka, dzīvs būdams, G.Astra būtu šī noziedzīgā režīma ienaidnieks Nr.1. Bet, savukārt, miris būdams, viņš ir ērts simbols, uz kā rēķina pie varas esošajiem mūsu tautas slepkavām tēlot liekulīgu nožēlu par viņa traģisko likteni, lai gan patiesībā viņi ir stāvā sajūsmā par to, ka mums šobrīd nav ne paša G.Astras, ne cita viņam līdzvērtīga cīnītāja ar tādu pat nelokāmību, degsmi un autoritāti tautā. Un tāpēc pilnīgi pareizi rīkojās tie, kas G.Astras piemiņas zīmes atklāšanas laikā nosvilpa mūsu prezīti Levitiņu un tieslietu ministreli Bordāneli. Šie divi zemiskie nelieši nebūtu cienīgi G.Astram kurpes notīrīt, kur nu vēl teikt svinīgas runas, atklājot viņa pieminekli. Jau bēdīgi slavenās “40 miljonu” lietas dēļ vien G.Astra, dzīvs būdams, būtu gatavs šos abus divus draņķus pret sienu izsmērēt… Labi, būsim savaldīgi, protestēsim likumīgā ceļā, bet darīsim to… Un es ļoti ceru, ka svilpošanas akcija 2022.gada 20.janvārī bija pirmais solis ceļā uz nebaidīšanos atklāti lekt acīs latviešu tautas ienaidniekiem !!!
Ko mums, Patriotiem, ir svarīgi saprast G.Astras piemiņas sakarā? Pirmais un galvenais – cīņa vēl nav galā, nekas nav līdz galam panākts, Latvija nav brīva, tikai no vienas savienības pārgājusi citā!  Un nekas nemainīsies, ja mēs ar to samierināsimies, nevis cīnīsimies, lai tas tā nebūtu! Turklāt, jāsaprot, ka mūsu policija (milicija) nav mūsu draugi, par VDD, kas pat fonētiski jau līdzinās VDK, vispār nerunājot. Viņi turpina darīt to pašu, ko viņu priekšteči PSRS laikos, tikai drusku saudzīgākām metodēm tagad ir spiesti rīkoties. Tāpēc, lai neiesaistāmies nekādos darījumos ar tiem, kas tur strādā, lai cik labi paziņas mums tie būtu, lai cik arī šņabīša nebūtu iepriekš ar tiem kopā izdzerts. Bijušais Krustpils mērs, lielgaballauzējs Gundars Kalve to neņēma vērā, tāpēc, lūk, tagad ir kriminālapsūdzētā statusā? Vai tiks arī notiesāts? Lūk, tas lielā mērā no mums pašiem ir atkarīgs! G.Astra būtu pirmais, kas mestos viņu aizstāvēt, bet ko citi? “Tautas vienībā – Latvijas dzīvība!”, tā pirmsnāves vēstulē rakstīja G.Astra, bet, vai mēs to saprotam? Vai būsim drosmīgi, vienoti un nelokāmi? Vai turpināsim G.Astras iesākto un arvien nepabeigto cīņu? Uz šiem jautājumiem lai katrs pats sev atbild. Es jau kopš 1997.gada esmu sev stingri un nelokāmi pateicis – jā, es to darīšu, pat, ja man būs jācīnās vairs tikai vienam pašam !!! Un ko sakāt Jūs?
PAR NEATKARĪGU UN LATVISKU LATVIEŠU LATVIJAS VALSTI
CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!

22.01.2022.                                    Aivars Gedroics

Atslegas vārdi: piemineklis12, dekolonizācija13, astra8

Komentēt var tikai autorizēti lietotāji

Komentāri (2)

Gunta L. 29. jan. 09:23

Bez komentāriem.

Dzēsts profils 23. jan. 15:03

Autorizācija

Ienākt