OMD – LATVIEŠU GLĀBIŅŠ VAI DRAUDS ???
    Nu jau vairāku gadu garumā publiskajos plašsaziņas līdzekļos tiek sludināts, ka diez ko pareizi vis neesot, ka citās Baltijas valstīs un vairumā ES valstu dienests armijā esot visiem, kam ir atbilstoša veselība, obligāts, bet mums tas joprojām ir brīvprātīgs. Algota armija esot mazskaitlīga, kritiskā brīdī tā varot nespēt pildīt savus pienākumus, turklāt, nez vai varot paļauties uz tādiem karotājiem, kas pilda dienestu naudas dēļ…utt., utjp. Nekur tālāk par vispārēju pļāpāšanu gan šis jautājums nevirzījās, bet te, laikam jau Ukrainas notikumu kontekstā, pēkšņi parādījās nožēlojamā kosmopolīta-sorosieša, kurš gan viņam vien zināmu iemeslu dēļ pēdējos gados ar Dievu uz pusēm mēģina tēlot nacionālistu, pašreizējā Aizsardzības ministra Arta Pabrika skaļi paustā ideja jau no 2023.gada 1.janvāra sākt atkal pāriet no algota dienesta uz obligāto.  
    Praktiski visi saziņas līdzekļi uzņēma šo aicinājumu ar gavilēm (un kā gan citādi – teju visi tie pūš Sorosa stabulē, līdz ar to jebkura sorosieša paustā ideja tiks uzņemta ar sajūsmu), viens otrs jau aizmurgojās par tiktāl, ka ņēmās salīdzināt Latviju ar Izraēlu (ar ko gan mēs sliktāki?) un piedāvāt šo ideju attiecināt arī uz sievietēm. Par to man nekāda brīnuma nav, nedaudz gan pārsteidza praktiski visu Saeimas frakciju nekritiska pievienošanās šai idejai. Pseidonacionālais viltuspatriotelis Edvīnelis Šnorīte (nez kāpēc pēdējā laikā sācis audzēt Hitleram līdzīgas ūsiņas) uzreiz kvēli piebalso – jā, jā, viņš sen jau esot teicis, ka tā vajagot, tikai OMD varot Latviju paglābt no neatkarības zaudēšanas un varbūt pat preventīvi novērst moskaļu iebrukumu. Šī radījuma demagoģija man sen jau zināma. Atceros, ka pirms gadiem trim par viņa palīgu kļuvušais manis kādreiz ļoti cienītais Leonardiņš Inkinelis kādā no savām pārraidēm kanālā “Youtube” ar nosaukumu “Būt latvietim” murgoja, cik gan laba lieta esot obligātais militārais dienests (OMD) – tas visus mīkstčauļus pataisot par īstiem vīriem, un daudzi sveštautieši pēc tā iziešanas kļūstot Latvijai lojāli (nevienu gan praktisku šāda gadījuma piemēru viņš, protams, nenosauca)… Man kļuva pretīgi no kādreiz par prātīgu uzskatītā vīra dzirdēt tādus šiziskus apgalvojumus, es atslēdzos no pārraides un turpmāk vairs to neskatos un neklausos (aizliegts tur dzirdēto komentēt man tika jau vairākus mēnešus pirms tam). Tas, kā ir degradējies L.Inkins pēc tam, kad sāka pielaizīties E.Šnorem, ir speciālas, atsevišķas publikācijas vērts, pie tā šoreiz pārāk ilgi nekavēšos... Interesanti ir kas cits – uzreiz pēc intervijas ar Edvīneli parādīts tiek it kā pretējās puses pārstāvis Janka Urbanovčiks. Un ko domā – arī šis tips ar visām četrām ir par OMD ieviešanu. Argumenti it kā papildina Šnorītes teikto – armija cilvēkus disciplinējot, padarot fiziski izturīgus, vīrišķīgus…un, protams, arī saliedējot Latvijas iedzīvotājus vienotā politiskā nācijā! Tātad, viņi abi kopā pateica faktiski to, ko Leonardelis jau bija propagandējis dažus gadus iepriekš. Te nu mēs redzam kārtējo pierādījumu tam, ka nekādu būtisku atšķirību starp dažādām Saeimas frakcijām nav, viņi visi pūš vienā stabulē, un draudzēties (sadarboties) ar kādu naciķi ir tas pats, kas, pidara Streipa vārdiem runājot, likties gultā ar zociķi. Varu tikai lieku reizi papriecāties, ka manis vēlēto deputātu jau kopš 1998.gada “4.maija Saeimā” nav.
    Lai nu paliek tie mūsu draņķa varturi, lai muld, kas viņiem ienāk viņu gudrajā prātiņā un cer, ka mūsu dumjā tauta atkal uzķersies uz viņu tukšpļāpīgo demagoģiju un atkal no jauna iebalsos viņus Trekno cūku zemē pie pilnas siles. Jautājums ir cits – kā vērtēt ideju par OMD no Latvju Patriotu viedokļa? Te nu būtu jāatceras notikumi no vēstures. Kas bija tie, kuri guva uzvaras smagākajās cīņās Latvijas teritorijā un ārpus tās? Pamatā tie bija brīvprātīgie – gan Latvju Strēlnieku rindās 1.Pasaules karā, gan vēlāk Brīvības cīņās (padsmitnieku – skolnieku rota vien ir ko vērts!), gan 2.Pasaules kara laikā policijas bataljonu un vēlāk Latvju Leģiona sastāvā.  Par Nacionāliem Partizāniem vispār nav, ko runāt – tos nebija, kam iesaukt! Negribu, protams, teikt, ka visi obligāta kārtā iesauktie masveidā taisīja biksēs, skrēja slēpties zem tilta kā Šveiks vai pie pirmās izdevības padevās ienaidniekam. Nē, tur bija visādi cilvēki, arī varonīgi, bet tomēr – pamatā cīņu smagumu uz sevi iznesa brīvprātīgie, būdami vajadzības gadījumā gan avangardā, gan arjergardā. Izskaidrojums vienkāršs – viņiem bija cīņas motīvs, kas lika pašiem pieteikties karot, apzināti riskējot ar savu veselību un dzīvību.  Savukārt, obligātā kārtā iesauktajiem, kā pagātnē dzirdēju stāstām vienu 2.pasaules kara veterānu, kurš 1944.gadā tika iesaukts PSRS karaspēkā, bija – glābt savu ādu, arī uz līdzbiedru rēķina, ja savādāk nevarēja. Un tas vismaz daļēji izskaidro, kāpēc savulaik 10-kārtīgais PSRS armijas pārspēks tomēr veselu pusgadu nevarēja salauzt Kurzemes cietoksni – tā aizstāvjiem bija krietni lielāka motivācija karot.
    Tas pats bija vērojams Ukrainā jau 2014.gadā. Tā sauktā regulāra ukraiņu armija, praktiski tikai no OMD zaldātiem sastāvoša, padevās faktiski bez cīņas, retie puiši, kas tomēr mēģināja pretoties, arī bija spiesti atkāpties, secinot, ka viņu ir pārāk maz, turklāt kārtīgi karot viņi savā OMD nemaz nebija iemācīti. Un tikai brīvprātīgo bataljoni no “Labējā sektora”, arī pulka “Azov”, kas būtībā bija dabūjuši ieročus nelegālā ceļā un trenējušies karadarbībai pašmācībā, bieži par to pat neinformējot Ukrainas varturus, bija pie, kas par savu dzīvību cenu, ar kurām viņi kaujā absolūti nerēķinājās, apturēja moskaļu iebrukumu, neļaujot viņiem pilnībā sagrābt visu Donbasu (Krimā šo karotāju nebija, tāpēc to Putins norija kā sviestmaizi). Viņu cīņas spara iedvesmoti, drosmīgāki kļuva arī oficiālie armijas karavīri, sāka jau pāriet pretuzbrukumus un būtu arī uzvarējuši, ja nesaņēmuši dunča dūrienu mugurā – žīda Porosjonka parakstīto t.s. “Minskas vienošanos”, ko šobrīd uzskata par labāku vispār nepieminēt un noklusēt kā nebijušu.
    Arī patlaban cīņā pret nu jau daudz lielāka mēroga moskaļu agresiju galveno smagumu iznes brīvprātīgie. Mums tas liekas neticami, ka kara komisariāti pat nejaudā pieņemt visus karot gribošos, atklāti sakot, ka valstij nepietikšot ieroču, ko viņiem izsniegt (t.sk., arī tiem, kas atbrauc karot no ārzemēm). Karot piesakās arī sievietes, bet pensionāri mājās gatavo desmitiem pudeļu ne jau ar pašbrūvēto dziru, bet gan degmaisījuma pudelēm, t.s. Molotova kokteiļiem, ko gatavojas mest virsū moskaļu transportlīdzekļiem ar nu jau visiem labi zināmo “Z” un “V” simboliku, ja tie parādītos viņu pilsētas ielās. Un, jā, viņu vidū netrūkst arī tādu, kas ģimenē runā krieviski, jo viņi saprot – priekš Putina viņi visi ir FAŠĪSTI, jo dzīvo Ukrainā (līdzīgi kā savulaik PSRS armijā uztvēra jauniesauktos no Baltijas republikām, nešķirojot, vai tiem bija uzvārds Bērziņš vai Ivanovs), bet fašistus, ka zināms, jāsit nost visus bez vecuma un dzimuma atšķirības, kā to rāda jau piekoptā drausmīgā prakse, ko mēs redzam Bučā, Irpeņā un citās no moskaļu bandītiem atbrīvotās teritorijās.  Lūk, Ukrainā varbūt tiešām izveidosies nācija uz politisko ideju pamata, lai gan nodevēju un gļēvuļu arī tur ir pa pilnam, tos vienkārši nav pieņemts skaļi pieminēt.
    Kas šobrīd notiek Latvijā? Mēs redzam, ar kādu naidu vairums mūsu vietējo krievvalodīgo izturas pret tiem, kas evakuējušies no karadarbības zonas uz Latviju. Sākot ar rupju izsmiešanu un apsaukāšanu par to, ka viņi runājot cilvēku valodā ar savu pretīgo hoholu akcentu un beidzot ar piekaušanu uz ielas, automašīnu sišanu, dedzināšanu un citāda veida īpašuma bojāšanu. Vēl vairāk – nereti trūkties dabū arī latvieši, kas uzdrošinās publiski parādīties uz ielas ar ukraiņu simboliku. Tādu gadījumu jau ir pietiekami daudz, sodi gan par to pārsvarā tiek uzlikti simboliski. Īstais šī naida iemesls gan, protams, nav nepareizās krāsas vai kroplā valoda, bet gan šo ļaužu izteiktais antikrieviskums un antiputinisms, ko ar demagoģiju un Krievijas masu mēdiju melu pārstāstu palīdzību, protams, neizskaudīsi, jo šie ļaudis gana daudz jau paši ir pieredzējuši dzīvē, lai uz pasaciņām neuzķertos. Nereti dzi9rd – viņi nāk pie ārsta, lai šos dakterējam, bet vainas taču ieguva, cīnoties pret “mūsējiem”, t.i., Krievijas armiju. Šādi pārsvarā pukst vecāka gadagājuma ļaudis, bet viņu bērni un mazbērni mazāk runā, vairāk dara – tā, kā augstāk ir aprakstīts. Par to, kas tiek publicēts internetā, vispār nav jēgas runāt, ja nu īsumā, tad – Latvijā vienkārši nepietiktu cietumu, lai sasēdinātu visus tos, kas slavē Putina rīkļurāvējus un vēl drīzu nāvi ukraiņiem. Viņu vidū netrūkst arī latviešu skolu beidzēju un tādu, kas latviski prot runāt teju bez akcenta.
    Un tagad padomāsim, tautieši, kas notiks, ja jauno paaudzi, kas nāk no šādām ģimenēm, sāksim piespiedu kārtā iesaukt armijā (vairums no viņiem diemžēl ir LR pilsoņi – gan iemantotie, gan naturalizētie)? Ja viņi izvēlēsies nosimulēt slimību vai arī aizbraukt uz citām ES valstelēm, kur pie pirmās izdevības pieņems citas valsts pilsonību, nesaglabājot Latvijas, tā vēl būs veiksme. Viņi vismaz nebūs bruņoti ar mūsu dotajiem ieročiem. Bet bēdīgāk būs, ja šie radījumi aizies gan armijā, apgūs to, ko tur māca, bet pēc tam vērsīs ieročus pret tiem, kas neizrāda pietāti viņu mīļajam Hutinam. Piemēri vēsturē ir gana sastopami. Varbūt nav korekti salīdzināt, bet atcerēsimies kaut vai mūsu pašu streļķus, kuri cara dotos ieročus beigās pavērsa pret pašu caru, kad saprata, ka vajadzīgi viņi ir tikai kā lielgabalu gaļa, bet nekādu brīvību un pat autonomiju cars viņiem dot pat nedomā, lai cik viņi dūšīgi karotu par Krievzemi.  Beigās cars dabūja to, ko bija pelnījis, un Krievijas impērija sabruka, lai gan PSRS, kas izveidojās uz tās drupām, īpaši labāka jau arī nebija… Baidos, ka Latviju arī gaida līdzīgs liktenis. Uz kuru pusi šautu vairums krievvalodīgo Krievijas iebrukuma gadījumā, domāju, nav nevienam jāskaidro. Varētu būt pat vēl sliktāk – izveidotos bruņotas bandas, kas sarīkotu dumpi, pasludinātu te Daugavpils un Rēzeknes “neatkarīgās republikas” (pēc analoģijas ar Doņecku un Luhansku) un tad palūgtu “brāļu tautas” karaspēku doties viņiem palīgā, kamēr “zvērīgie nacisti” nav viņus visus nomušījuši. Domāju, ka tāds Urbanovičs to ļoti labi saprot un tieši to arī grib panākt, tāpēc plati, ciniski smaidot, izsaka atbalstu OMD. Ko domā tādi kā Šnorīte – paši ir muļķīši vai mūs par duraciņiem tur – lai katrs atbild pats. Mums gan ir skaidrs – pie šāda nacionālā sastāva, Latvijai esot pārkrievotai, nedekolonizētai, ieviest OMD būtu vienkārši pašnāvnieciski. Pēc maniem novērojumiem, vismaz 80% daugavpiliešu atbalstītu šādu Donbasam analogu scenāriju.
    Pabriks un vēl daži varturi jau steidzas solīt, ka visus nelojālos varēšot atsijāt, neņemt armijā, bet nosūtīt uz alternatīvo dienestu – darba bataljonos utt. Lai šie darboņi sākuma attīra pašreizējo armiju, daudzos drošības dienestus, valsts un pašvaldību policiju. Pat mūsu žurnaļugas spiesti atzīt, ka spēka struktūrās Putina fanu ir kā sunim blusu. Un tikai nedaudzi no viņiem atklāti pauž savus uzskatus, parādot “aisberga redzamo daļu”, pārējie tur dūri kabatā, kuru, protams, nekavējoties izvilks, tiklīdz, pēc viņu domām, būs pienācis īstais brīdis. Un, ja mēs paši vēl viņiem iepriekš tajā dūrē būsim ielikuši ieroci – bail pat domāt, kas tad notiks tālāk…
    Kāds būtu mans ieteikums? Rūpīgi izvērtēt visas spēka struktūras, caur smalku sietu izsijāt visus nelojālos Latvijai un draudzīgos Krievijai. Lai mūsu aizstāvju kļūst mazāk, bet tie toties ir uzticami. Armijai jāpaliek stingri profesionālai, jāattīsta Zemessardze, kur var pietiekties visu dzimumu un tautību cilvēki, kas tiešām var un grib aizstāvēt Latviju. Zemessardzei faktiski būtu jāsaplūst ar robežsardzi, jo robežas kā tādas Austrumu virzienā mums praktiski nav – tie žogi, kas pat ne visur ir uzbūvēti, ir tīrākās butaforijas. Uz vietām – pilsētās, ciematos – būtu jāatjauno Aizsargu organizācija, kas vienlaikus gan palīdzētu policijai, gan kontrolētu tās darbību (daudzi policisti drīzāk būtu pēc veca parauga dēvējami par mentiem). Un pats galvenais – jāizraida no Latvijas (tieši jāizraida, nevis jābaro cietumos kā kaujamas cūkas) visu tautību draņķus, kuri atklāti pauž atbalstu Hutinam un viņa piekoptajai agresijai pret kaimiņtautām. Ja pašreizējā likumdošana to neļauj, tad tā ir atbilstoši jāizmaina.  Atcerēsimies, ka savulaik “DDD” žurnālistu L.Muzikantes un I.Liepas Saeimas deputātiem uzdotie loģiskie jautājumi, kad no Latvijas izraidīs pret mūsu valsti un pamatnāciju nelojālus žīdus, noveda pie krimināllietas ierosināšanas pret šāda jautājuma uzdevējām. Ļoti ceru, ka pašreizējos draudu apstākļos varturiem pietiks veselā saprāta ko tādu neatkārtot. Un, visbeidzot, atcerēsimies Ā.Hitlera rakstīto viņa mūža darbā “Mana cīņa”: “Tauta tikai tad celsies cīņā par savu valsti un nebaidīsies atdot par to savu dzīvību, ja tā redzēs, ka šī valsts ik dienu, ik stundu, ik minūti rūpējas, lai tās iedzīvotājiem dzīve kļūtu arvien labāka”.  Vai mūsu varturi dara ko tādu? Par atbildi jau iztēlē dzirdu cinisku smieklu kori… Nu, ja tā, tad nekāds OMD neglābs Latviju un Latviešus no iznīcības, pat, ja mums arī pazudīs “5.kolonna”.
PAR NO NAIDĪGIEM NELIEŠIEM BRĪVU, LATVISKU LATVIJU CĪNAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
13.07.2022.                                Aivars Gedroics