OKUPEKLIS

12. sep. 15:24

OKUPEKLIS AIZIET, OKUPANTI PALIEK ?
    2022.gada augusta beigās notika kas tāds, ko es, atzīšos, nebiju vairs cerējis piedzīvot sava mūža laikā – ar pašreizējo varturu svētību tika nogāzts t.s. “kauna stabs”, respektīvi, piemineklis Latvijas otrreizējai okupācijai no PSRS puses, kas 1985.gadā tika uzcelts Pārdaugavā, Rīgā, pēc 10-12 gadiem vairākkārt neveiksmīgi spridzināts, pēcāk remontēts, atjaunots un no pie varas esošajiem nodevējiem rūpīgi lolots un kopts, plānots pat restaurēt. Vēl pirms gada jebkura runas par šī monstra fizisku likvidēšanu tika uztvertas tāpat, ja kāds izteiktu ideju par Saules vai Mēness uzspridzināšanu – par garīgi slima cilvēka nesaprātīgiem murgiem. Kā pamatargumenti t.s. okupekļa neaizskaramībai parasti tika minēti divi: 1) nepieciešamība rūpīgi ievērot “svēto” Latvijas-Krievijas 1994.gada līgumu par okupācijas armijas izvešanu, kas uzliekot Latvijai pienākumus cienīt padomju kareivju piemiņas vietas; 2) bailes no t.s. krievvalodīgo kopienas protestiem, kas varot pāraugt asiņainā vardarbībā ar neprognozējamām sekām, kam piemērs esot līdzīgs gadījums ar t.s. “Aļošu” Tallinnā, ko gan toreiz nenojauca pavisam, bet pārcēla uz Brāļu kapiem. T.s. “gaišie spēki” gan vāri mēģināja iebilst, piem., Edvīnelis Šnorīte centās pārliecināt publiku, ka uz t.s. Pārdaugavas monstru 1994.g. līguma nosacījumi neattiecoties, jo <… >, un tāpēc to tomēr vajadzētu novākt, bet bija redzams, ka viņš arī pats šādai iespējai īstenoties dzīvē netic, runā tikai sava tēla spodrināšanas vārdā.
    Un te pēkšņi krasa politikas maiņa. Līdzīgi kā 1988.gadā, kad, atceroties vēl tikai pērn vardarbīgi apspiestās “Helsinki-86” rīkotās protesta akcijas pie Brīvības pieminekļa, pēkšņi Radošo savienību plēnumā atskan žīdu poļitruka, čekas aģenta un kompartijas bazūnes Mavrika Vulfsona teiktais: “…bet Latvija tak 1940.gadā neiestājās PSRS labprātīgi, tā tika okupēta”. Un pēkšņi viss, kas pirms gada bija slikti, nu kļuva labi. Arī LKP CK ideoseks Gorbunovs, kas pirms nepilna gada bija draudējis ar “nopietnām sekām” tiem, kas dosies godināt “buržuāzisko Latviju”, nu pats to dara, un stulbais aptaurēto letiņu pūlis viņu uzņem ar gavilēm. Lūk, līdzīgi notiek arī 2022.gadā. Šoreiz kā katalizators kalpo pārliecinātās sorosietes, līdz ECT tiesnesei uzkalpojušās darbones Inetas Ziemeles publicētais raksts, kurā pausts, ka kara apstākļos, kad Krievija iebrukusi Ukrainā, ar to noslēgtos līgumus varot vairs tik stingri neievērot. (skat. https://nra.lv/latvija/377442-ziemele-par-uzvaras-parka-pieminekli-tas-apzime-agresoru.htm). Un pēkšņi arī visi pārējie sorosieši sarosās un sāk korī bļaut: “Jā, pareizi, nost no draņķi!”. Sevišķi aktīvs kļūst kāds nacionālo un seksuālo minoritāšu pārcentīgs aizstāvis Ralfs Eilands, kurš pat organizē ļaužu pulcēšanos uz protesta akcijām, pieprasot aizvākt okupekli (vai “brašie Patrioti” no “VL-TB/LNNK” kaut reizi līdz tam mēģināja ko tādu organizēt? Kur nu, ļipa drebēja, un nedrīkstēja tak arī valdību šūpot!). Organizē pat naudas vākšanu ķēma demontēšanai, un visai īsā laikā tiek iegūta gana iespaidīga summiņa.  Triecientempā tiek iesniegts Saeimā un sekmīgi tālāk virzīts likumprojekts “Par padomju un nacisma (labi zinot, ka pēdējo Latvijā nav, bet politkorektums stāv pāri visam, turklāt tas kalpo kā brīdinājums, nedod Dievs, nākotnē neuzbūvēt kādu piemiņas akmeni leģionāriem ārpus kapiem…utt.) režīmu slavinošo objektu demontāžu”. Okupanti gan vēl paspēj 9. un 10.maijā uz atvadām sarīkot grandiozas orģijas monstra pakājē, bet uzreiz pēc tam objekts tiek ierobežots un pieeja tam liegta.
    Interesanti pavērot mūsu tautiešu reakciju uz šīm pārvērtībām. Lai arī varbūt šādi ļautiņi nebūtu īpašas pieminēšanas vērti, es tomēr atļaušos pievērst uzmanību diviem gana aktīviem pensionāriem – Gunāram Laukam no Rīgas un Jānim Dibrančam no Garkalnes, kas izmantoja katru iespēju ar “(Ne)Brīvā mikrofona” un “Latvijas Avīzes” lasītāju rubrikas starpniecību pat vairākas reizes aģitēt nekādā ziņā neaiztikt monstru, bet tikai pielikt tam klāt paskaidrojošu uzrakstu, jo “nav vajadzīgi satricinājumi jau tā nestabilajā laikā”. Nebūtu jābrīnās, ka senilam šiziķim varētu likties, ka okupekļa nemirstība garantēs mūžīgu dzīvi arī pašam, bet uzmanības vērts ir fakts, ka tādiem gļēviem deģenerātiem vienmēr tiek dota zaļā gaisma uzskatu paušanā, pat, ja tie jau nonāk pretrunā ar valdošās sorosiešu kliķes viedokli. Taču, ja kāds mēģina atgādināt, ka Varoņi Pērkonkrustieši jau pirms teju 30 gadiem mēģināja šo kauna traipu novākt, par to samaksājot ar savu dzīvību vai brīvību, tad šādu viedokli nekur nedrukā un radio ēterā nekavējoties tas tiek atslēgts.  Bet pievērsīsimies nu plašāk pazīstamām personām. Mūziķis Ainārs Mielavs, kurš pats vēl nesenā pagātnē rīkoja 9.maijā koncertus pie monstra, nu spiests atzīt, ka situācija valstī esot mainījusies un okupeklis būs jāvāc vien nost. Toties cita dziedātāja Olga Rajecka, kas līdz šim bija izcēlusies ar relatīvi nacionāliem uzskatiem un bija viena no retajām plaši pazīstamajam personām, kas nebaidījās it pa laikam publiski izteikties, ka piemineklis okupantiem ir jāvāc nost, pēkšņi bailēs nomīž un intervijā “Privātajai dzīvei” sāk aģitēt nogaidīt, jo šis nu galīgi neesot īstais laiks monstra demontāžai. Interesanti sanāk, ka viņas nožēlojamā drebēšana (skat. https://www.mammamuntetiem.lv/gimene-un-attiecibas/intervijas/55191/olga-rajecka-kara-ir-atlauts-dziedat-raudat-mirt-un-dzimt?fbclid=IwAR3dYvR7-6D0-bz9JO6wljWpcIRM_U5aRhI5KLQd6GA1JHv59NzHmyYPYF4) iegūst publicitāti gandrīz vienlaikus ar I.Ziemeles aicinājumu izbeigt reiz drebēt. Nu tagad Oldzīte laikam dusmās kož pirkstos un lamā pati sevi par to, ka nesekoja principam: “dažreiz ir labāk paklusēt, lai ļaudis domā, ka varbūt esi muļķis vai gļēvulis, nekā atvērt muti un izgaisināt visas šaubas par to”. Lai nu kā tur būtu, bet šai dāmītei nekad vairs neatmazgāties, šis kauna traips viņai paliks uz mūžu, tāpat kā, starp citu, Maestro Raimonda Paula nodevīgais balsojums par Abrenes novada uzdāvināšanu Krievijai.
Kas ir bijis par iemeslu šādām pārvērtībām? Par M.Vulfsonu un viņa 1988.gada runu šoreiz daudz neizteikšos, piebildīšu vienīgi, ka laikam jau indulgenci tai viņš saņēma no Maskavas. Savukārt, indulgenci Ziemeles aktivitātēm, visticamāk, bija devusi Brisele. Jo neviens cits kā ES un zināmā mērā arī NATO struktūras ik pa laikam mūs pamācīja netracināt Krieviju, citādi tas radīšot nevajadzīgas kā politiskas, tā ekonomiskas problēmas gan visai Eiropai, gan Amerikai. Nu laikam pēc PaRašas nekaunīgā 2022.gada 24.februāra iebrukuma Ukrainā šīs struktūras sāka beidzot saprast, ka ar līšanu pakaļā Hutinam ir pārcentušās un deva atļauju uztaisīt viņam tādu nelielu riebeklību, sak, še tev, vecīt, vismaz tāds simbolisks spļāviens ģīmī par tavu pārmērīgo bezkaunību. Jāatzīmē, ka okupekļu novākšana ir uzņēmusi apgriezienus visā Austrumeiropā, ne jau tikai Latvijā. Tiesa, kaimiņvalstīs lielākoties vāc nost obeliskus no kapiem, citās publiskās vietās tie tur sen jau ir likvidēti. Mēs gan līdz tam arvien vēl neesam izauguši, minētajā likumā ielikta speciāla atruna, ka uz apbedījumu vietām tas neattiecoties. Tas nozīmē, ka Daugavpils centrā Dubrovina parkā joprojām turpinās degt Mūžīgā uguns par godu dažiem PSRS okupantu armijas ģenerāļiem, kuri tā kā guļot, tā kā varbūt arī neguļot zem stabiem, kas uzstādīti 1984.gadā par godu Daugavpils padomju okupācijas 40.gadskārtai.  Bet sorosietis Artūrs Plešs skubina D-pils mēru Elksniņu ātrāk gāzt nost divus citus stabus, no kuriem viens atrodas pilsētas nomalē, bet otrs paslēpts starp parka kokiem, un traucē minimāli, ja salīdzina ar Dubrovina parka monstru. Kārtēja divkosība un “miglas pūšana acīs”, kas tik raksturīga ir mūsu nožēlojamajiem varturiem. Jā, piekrītu, ka miris karavīrs vairs nav bīstams un nīst viņu nav jēgas, neiebilstu arī principā pret kritušo piemiņas godināšanu, taču to jādara atbilstošā veidā. Pirmās brīvvalsts laikā kareivju piemiņas vietās tika uzstādīti īsi un lakoniski uzraksti: “Lielajā pasaules karā kritušajiem krievu armijas karavīriem”. Lūk, līdzīgi varētu rakstīt arī mēs: “2.pasaules karā kritušajiem padomju armijas karavīriem”. Bet nav pieļaujami nekādi padomju simbolikas elementi un pateicības vārdi “varonīgajiem atbrīvotājiem no fašistiem”. Diemžēl nekādas pārmaiņas šai jomā netiek pat plānotas, arī mūsu “radikālnacionāļi” ir pret jebkura veida kapu pārbūvi.
    Runājot par okupekļa vietas tālāku pārveidošanu, neviens pat neieminas, ka tajā noteikti būtu jāuzstāda piemiņas akmens bojā gājušajiem Varoņiem – Valdim Raupam un Aivaram Vīksniņam. Par viņiem vispār neviens varturis nerunā. Tāpat arī neieminas par nepieciešamību juridiski reabilitēt pretlikumīgi notiesātos Pērkonkrustiešus un izmaksāt viņiem kompensāciju par ieslodzījuma nepamatoti pavadīto laiku. Kur nu – esot pat administratīvi (labi, ka vēl ne krimināli) sodīts kāds puisis, kurš šovasar atskaldīja gabalu no okupekļa, jo darījis to pirms varturu noteiktā termiņa.  Lūk, tas uzskatāmi parāda, ka nekādas nopietnas, reālas pārmaiņas Latvijā nenotiek un nav nemaz paredzētas, Pārdaugavas monstra demontāža bija tikpat formāls pasākums kā savulaik Ļeņina pieminekļa aizvākšana no Rīgas centra.
    Pats galvenais faktors tomēr ir šāds – okupeklis ir prom, bet okupanti paliek tepat. Pretēji prognozētajam, nekāda īpaša pretdarbība no viņiem monstra demontāžas laikā nesekoja – nebija ne degošu automašīnu, ne izsistu veikalu vitrīnu, ne ievainoto un kritušo ļaužu uz ielām. Acīmredzot tie draņķi saprata, ka drošības iestādes ar viņiem šoreiz neauklēsies, savukārt, Putins ir pārāk aizņemts Ukrainā, lai ar savu karaspēku dotos šiem palīgā “cīņā pret fašistiem”. Tomēr naivi būtu cerēt, ka turpmāk viņi vairs savas orģijas nerīkos, jo nebūs vairs, kur to darīt. Varēs iet gan uz tukšo laukumu, gan atrast citu pieminekli, kur izvērsties – piemēram, Raiņa bisti vai piemiņas vietu 1905.gada cīnītājiem. Kā paruna saka: “Būtu tikai cūkas, gan dubļi šīm atradīsies”. Un, pat ja viņi arī nekādus pasākumus vairs nerīkotu (utopija !!!), viņu klātbūtne pati par sevi ir ārkārtīgi nomācoša un apgrūtinoša latviešiem. Savulaik 90.gadu sākumā Krievijā bija populāra dziesma par Ļeņinu: «дедушка умер, а дело живет, лучше бы было бы наоборот» (“vectētiņš miris, bet viņa lieta dzīvo, labāk būtu bijis otrādi”). Lūk, es pēc analoģijas arī varētu teikt – okupeklis ir prom, bet okupanti te paliek, labāk būtu bijis otrādi. Vai ir kāda partija no 19 vēlēšanām pieteiktajiem sarakstiem, kura kaut vai ar pušplēstu vārdu ieminētos par Latvijas dekolonizāciju – atbrīvošanu no okupantiem? Nē, runa ir tikai par viņu arvien ciešāku piesaisti Latvijai, latviskojot skolas, kur šie mācās, un uzspiežot viņu integrēšanu pamatnācijā. Tai pašā laikā Putins nepārtraukti aicina visus apbižotos krievus doties uz Roģinu, solot viņiem patvērumu un pilsonību, bet mēs vadāmies pēc idiota D.Lemešonoka savulaik teiktā: “Neatdosim mūsu krievus Putinam, mums pašiem viņi vajadzīgi!”.  Līdz ar to rodas jautājums – vai Patriotiem ir, par ko balsot? Mana atbilde ir – kā parasti, arvien vēl nav! Tāpēc loģiski būtu vēlēšanas ignorēt, tomēr es gan ieteiktu rīkoties citādi. Kā rāda socioloģiskās aptaujas, ir daži pretīgi sorosiski veidojumi – t.s. Progresīvie, viltusKonservatīvie (cionistu un pederastu draugi), Sorosa jaunais projekts t.s. “Apvienotā saraksta” izskatā, kuri varētu balansēt uz 5% robežas. Mums būtu jāpalīdz viņiem šo robežu nepārvarēt, palielinot vēlēšanās piedalījušos ļaužu skaitu. Tāpēc iesaku uz iecirkni tomēr atnākt un iemest urnā TUKŠU APLOKSNI, vai vēl labāk – biļetena izmēriem atbilstošu papīra lapu, uz kuras uzrakstīts pēdējā laikā ļoti modernais, no Ukrainas jūrniekiem patapinātais sauklis: “DEPUTĀTU KANDIDĀTI, POŠĻI NAH… !!!”. Tādejādi mēs nebūsim atbalstījuši nevienu no Latviešiem naidīgajiem 19 sarakstiem un vienlaikus arī pauduši attieksmi pret viņiem un viņu piekopto politiku.  Un vienlaikus, protams, mums jādarbojas, jārīkojas, lai kādreiz tomēr parādītos tāds saraksts, par kuru Latviešiem ir vērts balsot !!!
    Ukrainas karš atdzīvina Nacionālisma ideju visā pasaulē, arī Latvijā tā var un tai vajag valdīt, ja vien mūsu tautieši darbosies aktīvi un paši gribēs, lai tā notiktu !!!
LATVIJU LATVIEŠIEM !!! NĀCIJA PĀRI VISAM !!! CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!

12.09.2022.                                    Aivars Gedroics

Atslegas vārdi: okupanti41, okupeklis0

Komentēt var tikai autorizēti lietotāji

Komentāri (2)

Gunta L. 19. sep. 17:07

Karš tas ir drausmīgi.

Inta J. 13. sep. 14:32

Autorizācija

Ienākt