Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldei
Komandanta ielā 7, Daugavpilī, LV 5401,
AIVARA GEDROICA (081274-10215),
dzīv. Teātra ielā 34-35, Daugavpilī,
tālr. 28229894, e-pasts: aivars_666@inbox.lv,

IESNIEGUMS

2023.gada 7.aprīlī pēc plkst. 13.00 es ar automašīnu VW PASSAT, v.n. HN 6602, braucot pa Kandavas ielu virzienā uz Centrāltirgus pusi, izgriezos no apļa, kas atrodas Kandavas un Vienības ielas krustojumā, pabraucu 2 m “pret spalvu” un iebraucu stāvvietā pretī veikalam “Maxima” Kandavas ielā 5. Nevienam es nekādus draudus neradīju, automašīnu un gājēju kustību netraucēju. Pretēji apgalvotajam sastādītajā protokolā Nr. 16770004711823-1, neuzskatu, ka es braucu pa ietvi. Šo piebrauktuvi pie veikala pēc vajadzības izmanto gan gājēji, gan automašīnas, lai pierauktu pie veikala vai izbrauktu no tam piegulošās teritorijas.
Novietojis mašīnu stāvvietā, ieraudzīju, ka aizmugurē ir piebraukusi Daugavpils pašvaldības policijas automašīna ar borta numuru 03, v.n. JO 4219, mašīnai bija ieslēgtas jumta zilās bākugunis. No mašīnas bija izkāpis policists, kurš stāvēja un skatījās uz mani. Es pajautāju šim kungam: “Vai jums pret mani ir kādas pretenzijas?”. “Jā, jūs pabraucāt zem zīmes”, viņš man atbildēja. Es piekritu, ka formāli esmu vainīgs un lūdzu mani brīdināt (aizrādīt man) saskaņā ar “Administratīvās atbildības likuma” 11. pantu - Personas atbrīvošana no administratīvās atbildības.
(1) Ja personas izdarītais administratīvais pārkāpums konkrētajos apstākļos nav radījis tādu apdraudējumu tiesiski aizsargātajām interesēm, lai par to piemērotu sodu (maznozīmīgs pārkāpums), amatpersona var neuzsākt administratīvā pārkāpuma procesu, bet, ja tas ir uzsākts, amatpersona, augstāka amatpersona vai tiesa jebkurā stadijā var to izbeigt, nepiemērojot sodu. Šajā gadījumā amatpersona, augstāka amatpersona vai tiesa, ja to atzīst par lietderīgu, izsaka personai aizrādījumu. Aizrādījums nerada tiesiskas sekas.
Teicu šai personai, ka mans pārkāpums (ja to vispār var uzskatīt par tādu) ir maznozīmīgs, nekādas sekas nevienam nav radījis, tāpēc mani sodīt nebūtu pamata. Aizrādīju arī, ka viņu ekipāžai drīzāk vajadzētu rūpēties par to, ka blakus esošajā Vienības ielā pretī deviņstāvu mājām regulāri tiek novietotas mašīnas tādejādi, ka tās bloķē gan krustojumus ar iebrauktuvi pie šīm mājām, gan traucē kustību pa Vienības ielu, gan arī neļauj gājējiem normāli pārvietoties pa trotuāru. Esmu vairākkārt sūdzējies par šo faktu tieši Daugavpils pašvaldības policijai, bet nekāda faktiska reakcija uz manām sūdzībām nesekoja. Policists man uz to neko neatbildēja, cik es sapratu, viņam vispār bija grūti komunicēt latviski. Viņš pievāca manas autovadītāja tiesības un lika gaidīt ceļu policijas ierašanos. Es jautāju, vai es drīkstu aiziet uz veikalu iepirkties, viņš atbildēja, ka nedrīkstot, jo jebkurā laikā varot atbraukt ceļu policijas ekipāža. Tā ieradās tikai pēc apmēram 30 minūtēm. No netrafarētas mašīnas izkāpa divi policijas formās tērpušies vīrieši, vienam uz krūtīm bija uzrakstīts “Brics”, otram “Višņevskis”. Vīrs ar garu, rudu bārdu uzreiz familiāri vērsās pie manis, lai gan agrāk neesam bijuši pazīstami un, pēc ārienes spriežot, viņš bija apmēram 20 gadus par mani jaunāks: “Nu, Aivar, kā tad tā, kāpēc TU (izcēlums mans – A.G.) pārkāp noteikumus?”. Atbildēju, ka pārkāpumu tiešām esmu izdarījis, taču tas ir maznozīmīgs un formāls, nekādu “skādi” nevienam neesmu nodarījis, neesmu arī radījis nekādus draudus apkārtējiem vai traucējis viņu kustību. Tāpēc lūdzu piemērot man jau iepriekš minēto AAL 11.p.1.d., proti, aprobežoties ar brīdinājuma (aizrādījuma) izteikšanu. “Nu nē, te ir vairāki pārkāpumi kopā saskatāmi”, man atbildēja Brics, “kāpēc gan tu neaizbrauci līdz tirgum, neapgriezies tur un tad nepiebrauci pie veikala no otras puses?”. Es atbildēju, ka tā es principā varēju izdarīt, taču, lai gan formāli es noteikumus būtu ievērojis, faktiski es tieši tādejādi radītu lielākas problēmas, jo Cietokšņa un Kandavas ielas krustojums parasti ir pārslogots (it īpaši brīvdienās un svētku dienās, kad cilvēki masveidā brauc uz tirgu), un apgriezties tajā ir problemātiski, apgriešanās manevrs neizbēgami rada “korķi”; bieži to nav iespējams pabeigt pie zaļā signāla, jāturpina brīdī, kad zaļš signāls jau deg transportlīdzekļiem, kas atrodas uz šķērsojamā ceļa, kas regulāri izraisa domstarpības, šoferi nereti signalizē un lamājas viens uz otru – to esmu novērojis kā gājējs, dodamies pa Kandavas ielu uz tirgu. Tāpēc es, lai gan formāli it kā izdarīju pārkāpumu, faktiski esmu rīkojies racionāli, izmantojis iespēju mierīgi piebraukt pie veikala un lieki nepārslogot Cietokšņa un Kandavas ielas krustojumu. Teicu arī šim kungam, ka pats esmu labā nozīmē neiecietīgs pret rupjiem, apzināti izdarītiem Ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem, cenšos tos fiksēt ar videoreģistratoru, kas uzstādīts uz šīs pašas manis lietotās automašīnas un regulāri par tiem ziņoju Valsts policijai, iesniedzot arī videopierādījumus. Atbildes reakcija gan lielākoties bija dīvaina, visbiežāk uz maniem iesniegumiem nekādu atbildi nesniedza, bet, ja arī sniedza, tad parasti nekādus pārkāpumus manis fiksētajās citu personu darbībās nesaskatīja. Pat vienā gadījumā, kad es braucu pa Kandavas ielu Stacijas virzienā, šķērsojot krustojumu ar Cietokšņa ielu pie zaļās gaismas, un pēkšņi man no labās puses iznira cita automašīna, radot nepārprotamu avārijas situāciju un liekot man strauji bremzēt, ko es nofilmēju ar videoreģistratoru un iesniedzu policijai, par atbildi saņēmu skaidrojumu, ka nevarot zināt, kāds signāls esot dedzis tai otrai automašīnai, varbūt arī tai bijis zaļais. Lai arī mūsu luksofori ir tālu no ideālas darba kārtības, es vēl nekad nebiju pieredzējis gadījumu, kad ar secīgi mainošamies gaismas signāliem aprīkotam luksoforam vienlaikus degtu zaļā gaisma abās krustojošajās brauktuvēs. Turklāt, uz šī krustojuma taču ir videokamera, tās veiktos ierakstus varētu apskatīties un pārliecināties, kāda gaisma konkrētajā brīdī (ko es nofilmēju un iesniedzu policijai) tur dega, taču tas netika darīts, tā vietā veicot stulbu, neloģisku atrakstīšanos, kuras zemteksts bija nepārprotams: “Vecīt, ej pa gaisu ar savām sūdzībām un neradi mums lieku darbu, mums tāpēc lielāku algu neviens nemaksās”.
Lūk, to visu es pastāstīju M.Bricam, uz ko viņš atbildēja: “Neviens JUMS (šoreiz jau uz “jūs”) neliek tos pārkāpumus fiksēt, vai tad jūs esat policijas amatpersona?”, tādejādi apliecinot manis jau iepriekš izteikto pieņēmumu, ka manas aktivitātes, par kurām pēc būtības man būtu jāpasaka paldies, jo es brīvprātīgi daru to darbu, par ko policistiem maksā algu, patiesībā viņiem rada liekas problēmas, viņi ir uz mani dusmīgi un meklē iespēju pie pirmās izdevības par to man atmaksāt, sodot mani pašu, lai es “zinātu savu vietu”. Es teicu policistam, ka esmu apzinīgs Latvijas pilsonis, kurš necieš likumpārkāpumus, ka nesodāmības apziņa to izdarītājiem radīs visatļautības sajūtu, un viņi tos atkārtos vēl un vēl, ka vispār reaģēt uz pretlikumīgām darbībām ir katra normāla cilvēka gan tiesības, gan zināmā mērā arī pienākums, ko es arī godprātīgi pildu. M.Brics man teica, ka šis fakts neatbrīvojot mani pašu no nepieciešamības ievērot CSN, ko es, protams, nenoliedzu, bet atbildēju, ka mans t.s. “pārkāpums” ir ļoti nenozīmīgs, salīdzinot ar tiem, ko es pats fiksēju un nosūtīju ceļu policijai, un kuros gandrīz vienmēr amatpersonas nekā pretlikumīga nesaskatīja. “Nu kā nenozīmīgs, un ja nu kāds operatīvais transportlīdzeklis būtu braucis ar 120 km/h no tirgus, TU tad nepaspētu viņam atbrīvot ceļu”, fantazēja Brics. Atbildēju, ka neviens pie pilna saprāta esošs šoferis nebrauks pa šo ceļa posmu ar 120 km/h, pat tad, ja viņš pārvietojas ar sirēnu un signālugunīm, jo katram taču, pirmkārt, ir pašam sava dzīvība dārga.
Visi šie manis izteiktie argumenti M.Bricu nekādi nepārliecināja, viņš paziņoja, ka man par izdarīto pienākoties sods, uz ko es atbildēju, ka noteikti šo nepamatoti uzlikto sodu pārsūdzēšu gan policijas augstākajai amatpersonai, gan vajadzības gadījumā vērsīšos arī tiesā. Teicu viņam, ka savulaik pats ģenerālprokurors radiopārraidē bija mani nepamatoti apvainojis pretlikumīgā darbībā, bet vēlāk viņam nācās konstatēt savu apgalvojumu nepamatotību. Savukārt pats M.Brics atbildēja, ka viņa uzlikto sodu vēl nevienam neesot izdevies “attiesāt”…
Protokola formēšana ilga apmēram stundu, man radās iespaids, ka Brics ar kolēģi tīšām vilcinās, lai mani ilgāk aizkavētu. Sākumā viņi kaut ko runāja ar pašvaldības policistiem, tad tie aizbrauca prom, Brics ar kolēģi kaut ko rakņājās pa minidatoru un veica kopijas no interneta. Mana māte, 2.grupas invalīde, kas nesen pārcietusi insultu, vienu brīdi piegāja pie policistiem un pajautāja, cik ilgi viņai te vēl būs jāgaida un jācieš, ka viņai pasliktinās veselība un nepieciešams laikus nonākt mājās un iedzert zāles, uz ko M.Brics ņirdzīgi pasmējās un atteica: “Pajautājiet to savam vīra kungam! Ak dēls jums tas ir? Nu tad dēlam…viņa, ne jau mūsu dēļ jūs te stāvat!”. M.Brica sejā nebija manāma ne mazākā līdzjūtība pret vecu, slimu cilvēku, taisni otrādi, tā pauda neslēptu prieku, ka sagādājis ir ciešanas ne tikai man, bet arī manai mātei, un ja kādam no mums pēkšņi kļūtu tik slikti, ka nāktos saukt ātro palīdzību, M.Brics droši vien justos kā laimējis loterijā krietnu naudas summu. Kā man ir nācies lasīt no izsūtīto atmiņām, līdzīga attieksme pret saviem upuriem savulaik bija arī čekistiem, kuri nekautrīgi ņirgājās par deportācijām pakļautajiem vārgajiem un slimajiem cilvēkiem: “Nosprāgsiet jūs tur Sibīrijā, varbūt pat vēl pa ceļam braucot…un tā jums, maitām, arī vajag!”. Es teicu mātei, lai sēstas atpakaļ mašīnā, ka nevajag izrādīt savas ciešanas, kas zemiskiem neliešiem tikai izsauc neslēptu prieku.
Pēc tam, kad dokumenti it kā bija noformēti, un arī es biju īsumā sniedzis paskaidrojumu par notikušo, man tika paziņots, ka jāsagaidot atgriežamies Pašvaldības policija, kura vēl kaut kādus “pierādījumus lietā” iesniegšot, lai gan pašu piebraukšanas faktu pie veikala no “nepareizās” puses es biju atzinis jau sākumā. M.Brics man visžēlīgi atļāva iepirkties veikalā, kamēr nebija ieradušies “municipāļi”. Es viņam teicu, ka dzērājšoferu lietas viņi droši vien noformējot daudz ātrāk kā manējo, uz ko M.Brics atbildēja, ka droši vien tā esot tad, kad lietā ir iesaistīta tikai viena, nevis divas policijas, kā manā gadījumā.
Vēl apmēram pēc pusstundas atkal ieradās iepriekš minētais municipāļu busiņš, iedeva M.Bricam un viņa pāriniekam kaut kādus papīrus, un tad vispēdīgi pēc apmēram 1,5 h ilgas ‘marinēšanas” man tika iesniegts kaut kas saburzīta tualetes papīra strēmelēm līdzīgs, uz kura vājā un grūti salasāmā drukā bija uzrakstīts, ka man par “agresīvu braukšanu” tiekot piespriests 100 euro liels naudas sods. Beidzot es tiku atbrīvots un varēju kopā ar savu māti doties tur, kur biju izplānojis. Uz atvadām M.Brics man novēlēja veiksmīgu tiesāšanos, pats, protams, būdams droši pārliecināts par savu pilnīgu visatļautību un nesodāmību.
Formulējums “agresīva braukšana” manā gadījumā ir sevišķi cinisks un absolūti nepamatots apzīmējums. “Ceļu satiksmes likuma” 51.panta 10.daļa nosaka, ka tā esot
1) vairāku tādu citu citam sekojošu Ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu izdarīšana, kuri saistīti ar ceļu satiksmei bīstamu vai traucējošu situāciju radīšanu (tieši šo formulējumu attiecībā uz mani savā protokolā ir izmantojis M.Brics); pārējos likumā noradītos variantus šoreiz neapskatīsim.
Uzreiz rodas jautājums – kādā veidā mana rīcība varēja izraisīt satiksmei bīstamu un traucējošu situāciju? Vai M.Brics vai kāda cita persona var parādīt konkrētu transporta līdzekli vai gājēju, kuru es ar savu darbību nostādīju satiksmei bīstamā vai traucējošā situācijā? Vai bija kaut viens cilvēks, kas izteica M.Bricam vai kādai citai personai pretenzijas attiecībā uz mani šajā konkrētajā situācijā? Skaidrs, ka atbilde ir nepārprotama – nē, nevienam es netraucēju, un mana rīcība nevienam nekādus draudus neradīja (pretēji tiem daudzajiem gadījumiem, kurus es biju fiksējis savā videoreģistratorā, nosūtījis policijai, un kur tiešām bija redzamas reālas avārijas situācijas). Drīzāk problēmas varēja rasties, ja es būtu braucis apgriezties līdz krustojumam pie tirgus, kur pārslogotu jau tā gana dzīvo automobiļu kustību, kas īpaši spilgti izpaužas svētku un pirmssvētku dienās. Es vēl saprastu, ja M.Brics nolemtu mani sodīt par zīmes “Iebraukt aizliegts” neievērošanu, ko es formāli tiešām pārkāpu, neradot gan nevienam tādā veidā nekādus draudus, taču termina “agresīva braukšana” lietošana no M.Brica puses manā gadījumā ir klaja “pārkāpuma izzīšana no pirksta” (atcerēsimies viņa fantāzijas par kādu hipotētisku operatīvu auto, kurš varētu šeit braukt ar ātrumu 120 km/h), kas pēc būtības jau robežojas ar likumpārkāpumu, par ko atbildība paredzēta Krimināllikuma 300.pantā.
Mana personība Daugavpils policijas darbiniekiem kopumā ir zināma, savulaik esmu strādājis šai iestādē par tulku, esmu gana apliecinājis sevi kā likumpaklausīgs cilvēks, kurš pats aktīvi cīnās pret visāda veida pārkāpumiem, arī tiem, kas tiek pieļauti ceļu satiksmē. Acīmredzot par to man arī tiek nelaista garām iespēja atriebties un izdevīgā brīdī sodīt mani pašu, cik vien var bargi, par formālu pārkāpumu, kurš, ja vērtē pēc likuma gara, nevis likuma burta, vispār par pārkāpumu nevar tikt uzskatīts.
Kas attiecas uz Daugavpils pašvaldības policiju, tad ar šo iestādi man ir izveidojušās nedraudzīgas attiecības, jo pēdējo 15 gadu laikā tā mani divas reizes ir sodījusi par it kā nepareiza vietā noliktu automašīnu mājas, kuru apdzīvoju jau vairāk kā 30 gadus, pagalmā. Šajā sakarā ir bijuši tiesas procesi, kas radīja problēmas Daugavpils pašvaldības policijas vadībai, tāpēc nebrīnīšos, ja tā ir devusi rīkojumu patruļmašīnām speciāli “medīt” manu auto un pie pirmās izdevības mēģināt atrast iemelsu uzlikt man administratīvo sodu.
Savukārt, manas sabiedriskās aktivitātes ir pozitīvi novērtējuši Daugavpils Domes deputāti, ievēlot mani Transporta komisijā, kurā sekmīgi darbojos jau teju 2 gadus.
Pamatojoties uz visu iepriekš minēto un Administratīvās Atbildības likuma 166. un 167.pantu,
P I E P R A S U
1. Pilnībā atcelt man Mārtiņa Brica nepamatoti uzlikto sodu.
2. Par formāli izdarīto “pārkāpumu” saskaņā ar AAL 11.p.1.d. man aprobežoties ar aizrādījuma izteikšanu.
3. Izvērtēt policista M.Brica rīcību, kurš pilnīgi nepamatoti atņēma man 1,5 stundu laika, nodarot fiziskas un morālas ciešanas man un manai slimajai mātei – 2.gr.invalīdei, situācijā, kad varēja un vajadzēja aprobežoties ar aizrādījuma izteikšanu, ko varēja izdarīt mutiski, netērējot laiku “papīru smērēšanai”. Uzskatu, ka tādi neiejūtīgi, angažēti un juridiski nekompetenti cilvēki policijā strādāt nedrīkst.
4. Gadījumā, ja mans pieprasījums netiks apmierināts, saskaņā ar AAL 41.panta 1.d.1.punktu lūdzu nosūtīt visus mana t.s. “pārkāpuma” lietas materiālus ieskenētā veidā uz manu e-pasta adresi: aivars_666@inbox.lv tiesvedības uzsākšanai.

09.04.2023. Aivars Gedroics
DAUGAVPILS TIESAI
18.novembra ielā 37, Daugavpilī, LV 5400,
AIVARA GEDROICA (081274-10215),
dzīv. Teātra ielā 34-35, Daugavpilī, LV 5400,
tel. 28229894, e-pasts: aivars_666@inbox.lv

SŪDZĪBA

07.04.2023. Valsts policijas inspektors Mārtiņš Brics sodīja mani ar 100 (simts) euro naudas sodu, apsūdzot mani “agresīvā braukšanā”. Notikušā būtība ir jau sīki izskaidrota iesniegumā, ko 11.04.2023. piereģistrēju Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Daugavpils iecirknī Komandanta ielā 7, tāpēc tajā minēto vēlreiz neatkārtošu.
08.05.2023. e-pastā saņēmu Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Kārtības policijas Biroja Priekšnieka Vietnieka Ritvara Širina parakstītu lēmumu 16770004711823-2, kurā tika apgalvots, ka mana sūdzība tiekot noraidīta, bet lēmums par soda uzlikšanu paliekot spēkā. Tai pašā laikā R. Širins apgalvo, ka M.Brics man esot uzlicis sodu 70 (septiņdesmit) euro apmērā, lai gan lietas materiāli liecina, ka sods tika uzlikts 100 euro apmērā. Tādā gadījumā nav saprotams, vai R. Širins nav kārtīgi iepazinies ar lietas materiāliem, vai arī tomēr ir vēlējies mīkstināt man uzlikto sodu, bet tādā gadījumā kā gan var rakstīt, ka “lēmums tiek atstāts negrozīts”?
Lēmumā 16770004711823-2 ir rakstīts, ka “…apskatot administratīvā pārkāpuma lietai pievienoto videoierakstu, redzams, ka baltās krāsas transportlīdzeklis, nobraucot no lokveida krustojuma, neizpildīja ceļa zīmes Nr.301 (iebraukt aizliegts) prasības, pēc tam šķērsojot ceļa apzīmējumu Nr.920 (nepārtraukta līnija) un gājēju pāreju, iebrauca uz trotuāru”. Šai sakarā vēlos paskaidrot, ka nenoliedzu iebraukšanu zem zīmes Nr.301 un nepārtrauktas līnijas šķērsošanu, ko konkrētā situācijā uzskatu par maznozīmīgu un draudus neradošu pārkāpumu, taču nepiekrītu tam, ka es būtu braucis pa trotuāru; tajā vietā, kur es iebraucu stāvvietā pie veikala, trotuāra vairs nav. Savukārt, gājēju pārejas šķērsošana kā tāda nav vispār uzskatāma par pārkāpumu, jo pretējā gadījumā kustība pa ceļiem vispār nebūtu iespējama. Cita lieta, ja es, to šķērsodams, būtu apdraudējis gājēju(s), kas tobrīd atradās uz pārejas, taču tādu tur nebija, es pat palaidu sievieti, kas gāja pa mašīnu stāvvietas teritoriju, pirms novietoju brīvajā vietā savu automobili.
Priekšnieka vietnieks R. Širins laikam apzinās, ka ar M.Brica sacerētajiem “pierādījumiem” (arī tad, ja tie pilnībā 100% izrādītos patiesi) tomēr nav pietiekami, lai mani sauktu pie atbildības par “agresīvu braukšanu”, kā tas bija minēts M.Brica lēmumā, tāpēc piefantazē klāt vēl šādu apgalvojumu: “Ar lietā gūtajiem pierādījumiem ir pierādīts, ka administratīvā pārkāpuma lēmumā norādītajā laikā un vietā A.Gedroics, vadot transportlīdzekli, brauca agresīvi, proti, vadot transportlīdzekli, apzināti radīja tā sānslīdi uz ceļa” (izcēlums mans – A.G.).
Nav noliedzami, ka t.s. ‘driftēšana” jeb apzināta sānslīdes radīšana patiešām ir kļuvusi par “modes lietu” daudziem jauniešiem, pilnīgi piekrītu, ka šāda rīcību apdraud gan viņus pašus, gan cilvēkus, kas atrodas viņiem blakus (gan gājējus, gan citus autovadītājus), un būtu atbilstoši sodāma kā agresīva braukšana. Tai pašā laikā man nav saprotams, kā es, braukdams ar ātrumu, kas nepārsniedz 20 km/h, un vadot priekšpiedziņas auto, varēju veikt sānslīdi? Zināms taču, ka tie, kas vēlas nodarboties ar t.s. “driftu” jeb sānslīdi, speciāli šim nolūkam iegādājas aizmugures piedziņas auto, visbiežāk “BMW” sērijas izlaiduma. Ar priekšpiedziņas auto, pat speciāli to gribot, paveikt sānslīdi būtu visai problemātiski. Pats par sevi saprotams, ka videomateriālos, kas pievienoti lietai un kurus man pārsūtīja Jurijs Fjodorovs, nekādas sānslīdes veikšanas pazīmes no manas puses nav manāmas. Līdz ar to. rodas jautājums, vai R.Širins apzināti, nekaunīgi melo un pēc būtības var pat uzskatīt, ka vilto izskatāmās lietas materiālus, vai varbūt viņš atradās neadekvātā stāvoklī, kad rakstīja šo lēmumu? Arī iepriekš esmu sastapies ar dīvainiem apgalvojumiem šī kunga parakstītajos dokumentos, piemēram, ka neesot iespējams atvērt elementāru videoklipu portālā failiem.lv vai apgalvojumu, ka abās krusteniski šķērsojamās ielās luksoforā vienlaikus varot degt zaļā gaisma.
Secinājums “…augstāka amatpersona atzīst, ka pilnībā ir pierādīti apstākļi par
A.Gedroica agresīvu transportlīdzekļa vadīšanu, jo viņš izdarīja vairākus citu citam sekojošus
Ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumus” pilnībā neatbilst patiesībai, jo es ne tikai neizdarīju vairākus pārkāpumus pēc kārtas, bet arī tas viens pārkāpums, no kura M.Brics un R.Širins pretlikumīgi mēģina iztaisīt vairākus pārkāpumus, nav bijis būtisks un nevienam sekas nav radījis, tāpēc uzskatu, ka tieši mans gadījums ir aprakstīts un paredzēts “Administratīvās atbildības likuma” 11.p.1.d., un M.Bricam un R.Širinam bija tiesības un zināmā mērā pat pienākums konkrētajā situācijā aprobežoties ar aizrādījuma izteikšanu man.
Pamatojoties uz visu iepriekš minēto,
L Ū D Z U tiesu
1. Pilnībā apmierināt manā 09.04.2023. VP Latgales reģiona Daugavpils pārvaldei adresētāja iesniegumā pirmajos 3 punktos prasīto.

2. Uzlikt par pienākumu Daugavpils pašvaldības policijai un Valsts policijai man atvainoties izdevumā “Latvijas Vēstnesis”.

3. Par neadekvāta un nepamatoti smaga soda uzlikšanu, par dokumentu viltošanu, nepatiesu liecību sniegšanu, kas radīja man morālo kaitējumu un atņēma man personīgo laiku, likt Valsts policijai izmaksāt man naudas kompensāciju 100 000 (simt tūkstoš) euro un Daugavpils pašvaldības policijai – 50 000 (piecdesmit tūkstoš) euro apmērā, kā arī 10 000 (desmit tūkstoš) euro apmērā no M.Brica un R.Širiņa personīgi.

4. Lietas izskatīšanu uzticēt Daugavpils tiesas Krimināllietu kolēģijai, jo ar Civillietu kolēģijas tiesnešiem es bieži saskaros kā ārštata tulks civillietās, kas varētu radīt interešu konfliktu mūsu starpā.

5. Izsaukt uz tiesu nopratināt ka lieciniekus Valsts policijas darbiniekus M.Bricu un R.Širinu, ka arī pašvaldību policijas darbiniekus I.Šumski, V.Pupinu un J.Salsonu.

17.05.2023. Aivars Gedroics