Jau pasen vairs nelasu dzeju. Kāpēc? - nemaz īsti nemāku teikt. Tas, kas pateikts dzejā, un vēl vairāk tas, kas uztverams aiz tieši nepateiktā.. tas brīžam ir pārāk .. nu pārāk dvēseli kutinoši (nemācēju rast citu apzīmējumu). Kad biju jauniņa, lasīju daudz, atsevišķus Ziedoņa dzejoļus vai epifānijas joprojām varu runāt no galvas, nav atmiņas failos dzēsušies   .. arī pati kko, savā nodabā rakstīju - dzejoļus, īsstāstus.. Tad .. pārtraucu ko tādu.. Un arī te nav atbildes "kāpēc"?

   Šķiet, reālā dzīve nolika pie vietas, kkā tā.. Viss saveidojās tā, kā nu saveidojās :)

   Bet vakar, šodien, kārtojot grāmatu plauktu, izcilājot kādreiz tik vērtās grāmatiņas no kastēm.. uzvējoja sentiments + plusā man skan Dagijas ievietotā Lipiņas mūzika..

         Es nebiju tāds bērniņš

          ar debesu rasu.

          Es atnācu uguntiņu

          ar kājiņu basu.

    Oki, mani tikko meitiņa (viņa labāk, kā jebkurš, pazīst mani) sabāra, kad pastāstīju telefonā, ko daros: "Tev tikai nostaļģiju vēl meklēt! Prom ar to!"..

    Tā kā - savs laiciņš paskumdināties, savs - saskatīt ko jautru, iesmejamu :)