cerèt jau vienmēr var,bet...
ja esi iemīlējis cilvēku tàdu kà ir kàpēc jāmaina viņā kaut kas..paliks neinteresants un dresēts..nē man tàds nav vajadzīgs..
es gribu to pašu trakuli kuru satiku un kuru iemīlēju tieši tāpēc ka nebija dresēts!
Pietiek ar tàm izmaiņàm ko dzīve ievievieš un kuràm esam pakļauti un kuràm mums ir jāiet līdz.
Janības maksimālismā man ar likās nu tik vis notiks kā es gribēšu..bet kad zobiņi apkosti ..nu nē tas kas ir blakus nav jāmaina pret savu gribu ja viņš to vēlēsies tad kaut ko mainīs. Jo zinu no sevis ja man ko piespiež es nelokos un spītējos apzinàti,tad kàpēc jàlauž otrs.

Vispirms vajag padomāt : "" Vai manas cerības ir reālas ?! ""

Laiks nestāv uz vietas.
" Vakars, vīrs ielicis galvu sievas klēpī, sieva lēnām glauda vīra matus, noņem vīra brilles un maigi saka:

- Nu bez brillēm uz tava deguna - tu esi joprojām līdzīgs tam skaistulim, pie kuru es izgāju par sievu!!!

Vīrs paskatās uz sievu un saka:

- Nu bez brillēm uz mana deguna - tu arī izskaties kā skaistule, kuru es apprecēju"
Joks, kas patiesībā ir nejoks.

Tas taču kā humors
Un katrā humorā daļa patiesības arī ir.
Lielās mīlas trakumā jau abiem rozā brilles uz acīm .Bet nāk ikdiena un parādās katra "radziņi un nadziņi"
Ka sieviete tad domā ka tas īslaicīgi,ka vīrietis mainīsies- tas tā tiešām ir

Mēs katrs no attiecībam kaut ko gaidām... reizēm gaidas ir pamatotas, reizēm nē, un tad dusmojamies ne jau uz sevi, ka gaidam kaut ko ne to, bet uz to otru, kurš mūsu gaidas nepiepilda.

Nu ir tāds teiciens,ka cerība mirst pēdējā,bet cilvēks nedomā mainīties,tad
arī nedarīs dzīvos kā iesācis lai kā domātu,ka mainīsies!
Un sieviete arī jau nebūs vairs tāda kā pirms kāzām,jo dzīve daudz ko izmaina
un paši arī līdzi mainās! Nu tā domāju...

pastāvēs, kas pārvērtīsies /Rainis/

;

Man jau liekas, ka mēs bez kādām cerībām jebkurā gadījumā maināmies. Veidojas dzīves pieredze, mainās uzskati par dažādām norisēm. Protams , svarīgi, cik mēs viens otram spējam , gribam pielāgoties, cik mēs esam gatavi pārmaiņām. Svarīgi, vai mēs cienām viens otra domas, darbus.Svarīgi, vai mēs būvējam dzīvi divatā jeb skrienam katrs uz savu pusi.
Cik atceros, tad galīgā jaunībā es vispār neko briesmīgi necentos cerēt , jo,  ar savām "rozā" brillēm uz acīm apbruņojusies, domāju, ka tās mūžam būs "rozā".

Visi cer ka izveeiespējamiidos pēc sava ģimja un līdzības..... bet tas ir neiespējami tāpat kā izveidot valsti -- UTOPIJA /  JA ZIN KAS TAS IR/ !

Vismaz- kādu brīdi un agrā jaunībā- ir cerības, ka tas, kas partnerī nepatīk- pats no sevis pazudīs, jo... attiecības, mīlestība, kopābūšana- būs svarīgaka par kaut ko citu. Protams, ka seko ne visai patīkams pārsteigums- nemainās nekas, jo tas nav īsti pat iespējams. Un tad talāk ir iespējami jau varianti- nākamās attiecības  vai tās pašas- veidot uz citiem principiem- ar domu - cik svarīgi ir tas, kas nepatīk. Ja svarīgi- tad iet katram uz savu pusi un meklēt sev piemērotāku cilveku, ja mazsvarīgi- tad pieņemt to vienkārsi kā faktu- manam mīļotajam piemīt arī šādas īpašības, paradumi, bet vienalga- mums kopā ir labi.

Sieviete cer,ka blakus ir gadigs milosh un uzticigs draugs....!!!!!
Virietis,biezhi aprec del garam kajam---un kad roza brilles nokrit --vai parada savu raksturu--- jeb mekle citu....!!!!

Nezinu kā ir ar citām sievietēm, varu atbildēt tikai par sevi. Nē, es neceru vai negrasos kādu mainīt. Ja kādā vīrietī ir kas tāds par ko apzinos, ka nespēšu pieņemt, tad nemaz nesāku nekādas attiecības. Pieturos pie principa, ka galvenais ir, lai cilvēks patiktu un nevis cerēt, domāt, ka spēju kādu mainīt.
Runājot vispārīgāk - tas, ka cilvēki mainās un pilnveidojās, tas ir tikai un vienīgi dabiski. Tikai šī mainīšanās ir viņu pašu vēlme, vajadzība vai dabisks process (sauc to kā gribi) nevis kāda cita iegribu izpildīšana.

Šajā situācijā cerēt ir naivi,bet cerība mirst pēdējā!

mainit vajag mashinas,maajas,apgjerbus,hobijus,Pashiem AUGT,nevis uz kaut ko CEREET!!!!!!

Uz jautājumā izteikto, neviens neko necer! Abpusēji iemīlas,   apprecas, dzīves gaitā "pieberžas" viens pie
otra un dzīvo "cepuri kuldami" audzinot "nopirktās" atvases, un jūtas laimīgi

Ja gribi , ko saņemt, esi gatavs arī dot, ja kas.

Sieviete nekad nebūs tāda,kāda bija pirms kāzām....

kADI MES ESAM,TADUS MUS MIL,UN MAINITIES VAR TIKAI LAIKS.

Cerības - muļķa mierinājums.... reizēm nav slikti būt muļķim.

Uzsākt kopdzīvi cerībā, otrs cilvēks ar laiku mainīsies - labāk gan tā nedarīt un velti necerēt. Ir jābūt motivācijai, lai cilvēks gribētu sevī kautko mainīt.
Par tām vīrieša cerībām - varētu biežāk pats uz sevi no malas palūkoties (arī spogulī), vai joprojām ir stipri līdzīgs tam puisim pirms kāzām?!