Dzive vienmer jamil dzivu dzivi!

Kad es saku šos vārdus- tad  mīlu. Kad man saka- mani mīļie- tad  mīl mani.
Vai vienmēr ir tā, ka visi , kuri saka šos vārdus un mīl- nē.

Nē,tie ir tikai vārdi,lai tiktu pie darbiem...  

Nu ar tādiem vārdiem nemētājas, citreiz pietiek ar darbiem un ar attieksmi.

Nu ka es to saku ,tad tas patiesi un ka ar to ,,,,,,

Ar tādiem vārdiem nedrīkst mētāties.....

  Ja šos vārdus saka pēc tam, kad ir dabūjis, ko gribējis, tad tie ir patiesi. Ja tos saka domās, tie ir patiesi. Ja šie vārdi ir patiesi, tos var atkārtot bezgalīgi un katreiz tie sagādās baudu arī pašam teicējam! Tos nav jānoklusē, bet jāsaka sadzirdami. Var kļūdīties, sajaucot aizraušanos ar mīlu! Tad gan tas nav noziegums, ja vien neturpina to darīt pēc inerces. Nedrīkst šos vārdus pieprasīt, jo tas gan var novest pie meliem.

Ja mīl, tad vārdiem nav izšķirošas nozīmes.

Kādreiz tas ir arī jāpasaka, ja to tā jūti....

Sievietēm jāsaka tak to ko viņas vēlas dzirdet,ja jūtas būs abpusējas un nepateiksi viņai,ka mīli,viņa aizies pie cita kurš teiks,ka mīl,un pofig ,ka viņai pret to citu nekādu jūtu nebūs....ko lai dara,ka viņas ir tik stulbas,un pēc tam vazājas no viena caļa pie otra,un sūdzas,ka visi ir vienādi,kaut gan patiesībā pašas neko nav spējīgas just...

Tas atkarīgs no teicēja samaitātības pakāpes...

ja cilveks katru ritu tev cukst, es tevi miilu, tad jau miil,
bet ja tikai ta izmet,,es tevi miilu, tad varbut tik kkautko vajag, nevis miill.. :D

Skumji, bet nekad 6 gadu laikā neesmu varējusi atzīties Mīlestībā tam cilvēkam, ko esmu mīlējusi. Vienkārši liekas, ka pat atzīšanās vārdi būtu banāli pret tām jūtām, kas ir...
Bet varbūt problēma tajā, ka bērnībā tēvs mātei mīlestības vārdus teica tikai tad, kad bija dzēris, un viņa viņam neteica tos vispār...