Atslegas vārdi: psihologgija1
Vienīgais, ko nevar palīdzēt neviens no malas - izvilkt cilvēku no pagātnes drupām... Cilvēks no tām vai nu izkļūst patstāvīgi vai paliek zem gruvešiem. Tā ir viņa izvēle - nosmakt vai izkļūt svaigā gaisā un būvēt visu no jauna. Normāli, nenormāli, nezinu... Izvēle tikai Tava, kā to definēt.
..tas jau līdzinās mazohismam...gribi būt mūžīgais cietējs???
Ir tādi,kuri ik pa laikam uzšauj ar āmuru pa pirkstiem un priecājās,ka sajūtas tādas pat kā izgājušoreiz.
Kamēr cilvēks nebūs pieņēmis to slikto situāciju, nebūs izpratis un lēmis- ko viņs grib/negrib talāk ar to visu iesākt-- psihe atkal un atkal viņu " iemetīs" tajā situācijā.-Tā kā -līdz zinamai robežāi- tas ir pilnīgi normāli.. Citiem tipāžiem- ar noslieci uz mazohismu- tā ir komfortabla padarīšana- ja nav par ko ciest šobrīd, tad atskatās pagātnē- un gūst no tām ciešanām- labsajūtu- atkal un atkal..
Tā jau ir ,kad ēd gardo ēdienu,tad to vēlies ēst ši tik gardo arvien.
Sliktos notikumus ir grūti izdzēst no atmiņas, bet laiks palēnām dziedē visu.
Nē, kas attiecas uz mani, tad nē. Pēc sliktā mainos pati un mainu savu dzīvi.
Nu nezinu gan,tādas tiesmes var būt tikai daunim vai galīgi trakam pilsonim.
Cilvēks ir cilvēks, un tikai!
Psihologjija taada,ka cilvekus pievelk-gan labais,gan arí sliktais...zemapzinjá......daudz dazhádu variantu-kápéc...! Varbút ...ne párák labs piemérs-kádi ljauzhu bari apkárt avárijám un tajás cietushajiem....ko katrs IZJÚT......un vai tas ir normali-funktieré Pats!
Cilvēkiem ar noslieci uz mazohismu tas varētu būt normāli.
Mēs esam tie , kas noticis ar mums ..., kā kuprītim kupris , pagātne katram sava -> līdznesama ...
Protams, ka nē !
Lietu gribās piedzivot vēl un vēl....