Vienīgi tikai lai nesāpinātu un nejau visiem ir kur skriet.

Tas ir GODĪGS,ATSAUCĪGS un ŽĒLSIRDĪGS cilvēks, kurš upurē sevi, lai nesagādātu otram cilvēkam  morālās sāpes. Tādi cilvēķi ir un es viņiem veltu šo puķīti>

Domāju, ka tas sviests! un sejā spļaušana pašam sev.
Un vēl- tie ir bezmugurkaula cilvēki, kuri saprot, ka sile saplīsusi- pat ogļu vairs nav, bet sēž un gaida, kad kāds atnāks un viņu vietā to sili salāpīs vai aizmetīs prom.
Labums?? Nevienam....

labuma nav ne vienam ,ne otram........
sadeg abi......
labāk atlaist...........

Domāju ka abi savā veidā ir cietēji.

atbilde ir tavaa jautaajumaa... labums ir tam otram, jo vinju nesaapina :)

Nu no sākuma varbūt tas otrs arī ko vinnē,lidz sāk apjaust lietas būtību,,

ar sevis upurēšanu nepalīdzēsi,tikai pazudināsi sevi,kad jūti-nu vairs nav spēka,mūc un atpakaļ neskaties

Esmu tam izgajusi cauri un nevienam nenovelu.....

es pashlaik esmu tada situacija,jau tik dzili ka pat neredzu kur ir tas cels pa kuru aizietu klusinam,otram nezinot.

Nevienam. Attiecības aiz žēluma pazemo un neļauj abiem būt laimīgiem.

to ir vērts izvērtēt un pieņemt lēmumu pēc citu pieredzes, bet kur tādu var palasīt?

Kas var būt briesmīgāks par dzīvi,kas nodzīvots kopā ar nemīlamu Cilvēku?! Tomēr daudzi tā dara...  

piekrītu klementīnei

"Labumu gūst tas , kas lielāks egoists, piekājas, kam bagātāka sirds.

Tāpēc jau mēs esam cilvēki, ka spējam uzupurēties otra labā. Vēl jo vairāk ja jārūpējas par vienu otru bērnu.

Labuma nav nevienam, arī tam, kurš itkā netiek sāpināts - attieksme visu parāda un top skaidrs, ka tas ir tikai žēlums un kas teica, ka ir jāuzupurējas?

Protams, nav sevi jāupurē tikai tāpēc, lai otrs neciestu. Šādas attiecības tik un tā agri vai vēlu izjuks. Dažreiz mēs, sievietes,  upurējam sevi bērnu dēļ, kaut vai uz kādu zināmu laiku. Ir gadījumi, kad šis upuris attaisnojās. Bet, katrs gadījums ir individuāls. Jo dzīvē pienāk laiks, kad mēs gribam padzīvot paši priekš sevis.

Dažkārt upurs ir jānes ! Jo to vārdi rakstās debesīs !  

Nu nevienam pašam no tā labāk nekļūs. Tā ir sevis maldināšana, ka to dari otra dēļ. Patiesībā laikam jau nav īsti skaidrība pašam par sevi, es teiktu, ka drīzāk baidās pieņemt lēmumu, kas radikāli maina dzīvi, laikam jau tikai sevis žēlošana nevietā.