Un no kā tas ir atkarīgs?Man krata drebuļi un tā vien gribas ietīties segā un aizmigt,lai ne par ko nebūtu jādomā.Man ar gribētos tā,kā viens otrs saka,ka visu uztraukumu ieliek kaut kādā darbībā-iet tā,ka viss šķīst uz visām pusēm,bet man nekas tāds nesanāk.
kādu laiciņu jūtos apstulbusi un paralizēta, tad lēnām sāku visu likt pa plauktiņiem. Citreiz eju skriet krosiņu vai beržu māju...citreiz vienkārši raudu, klausos mūziku...bet ar laiku tomēr problēmu mēģinu atrisināt, jo tai IR jāatrisinās!
Nevaru sev nekur atrast mieru,gribās nolīst kādā stūrītī lai neviens neredz.
Godīgi sakot,es nerisinu problēmu.ES aizbēgu.Nomierinos vai arī citam uzmācos ar savu problēmu.Varu nepārtraukti runāt par vienu un to pašu.Godīgi sakot -es sev nepatīku.
Nespēju nedz loģiski domāt, nedz veidot teikumus un vēlme nozust uzmācas aizvien straujāk
Varbūt atkarīgs no rakstura?
Ja gribas nolīst maliņā- ļoti apdomīgs,grib visu pārdomāt....ja ar galvu zem segas un embrija pozā- galīgi nav cīnītājs...
Tie fiksies problēmu risinātāji jau tūliņ ar metas ko darīt - varbūt pat nevajadzīgas dusmas līdzi paņem...
Cenšos ātrāk atrisināt šo problēmu,neļaujos ilgi sevi mocīt nerviem.
Nekādu lielu satraukumu nav, bet sīkie izkliedējas darbā un mūzikā...mieru tikai mieru, un viss būs kartībā, galvenais nekādus lēmumus nevajag pieņemt stresainās situacijās
Manī uztraukumu no ārpuses neredzēsiet,bet iekšēji liekās,kad kāds plosās.Mēģinu atrisināt ātrāk problēmu kas izraisa uztraukumu, lai šīs sajūtas izustu!
Jā nesanāk ātri norisināt,cenšos par to nedomat kadu laiku-risinājums atnāks pats
Mani velk uz podu
apmeram ,ka aktieriem ,tas saucamais lampu drudzis,iznakot uz skatuves. sakas stresins un neko sakarigu nevaru paveikt
sirds sitas stipri stipri stipri......
Sirds strauji sit.