... un, vai vispār ir labi ļaut aiziet tādās saucamās galējībās?
...var būt arī neatgriezenisks...kā kurā jautājumā
Dzīvē visādi notiek .
tā ir...visi saudzējoši bērnus vēlas paturēt kaut kādās robežās...pelēcīgās varbūt...un tas tikai tāpēc...ka paši bijuši šais galējībās...no kurām nevar atteikties...tās sauc un maldina...tas ir kaut kas vairāk par zirņu putru..tā-saucas-aizrautība!...kaut vai ar makšķerēšanu...kā brīvdiena...tā nenoturēsi!....un man patīk cilvēki, kuriem ir sava aizraušanās...kaut bez loma pārrodas...bet tas abloms...ko izstrādā kāda zivs ir stāstu vērta!...un pārlaivo ezera krastā apaļām...izvalbītām zivs acīm...makšķernieks...kuram āķis ar visu pavadiņu-nokosts...un rāda pliku kātu...un saka-tā ir patiesība, ne mīts, ka te peld miljardus gadu sena līdaka...vai ūsains sams tas ir-neviens nav redzējis to!
atkarīgs no personības, spriestspējām. dvēseles, psihiskā stāvokļa un apkārtējiem. skumjās un sāpēs bez uzticama cilvēka atbalsta var sadarīt muļķibas, kuras būs jānozēlo visu atlikušo dzīvi.