Tie ir mūsu sapņi, mūsu krāsas,
Kurās savu dienu krāsojam.
Tie ir mūsu sapņi, mūsu mēles,
Kuras mēs aiz zobiem neturam.

Jo tikai tā var uzzīmēt,
To visu, ko var iemīlēt
Šajā krāsainā pasaulē,
Šajā pasaulē.

Tās ir mūsu rokas, mūsu otas,
Kuras dzīves peļķē noskalo.
Tās ir mūsu acis, mūsu gleznas,
Kuras svešiem neizteic neko.

Nāc uzzīmē, kā tev iet šai pasaulē,
Kā tev veicas šai pasaulē,
Šajā pasaulē.

Piedz.
   Tikai tā, tikai tā,
   Mēs varam kopā vēl būt,
   Mīlēt visu, ko jūt
   Mana sirds, tava sirds
   Šai sapnī krāsainajā,
   Kas jānosargā!

Dzīve aiziet sīka, pelēcīga,
Ja nav krāsas tavās kabatās.
Meitenes iet garām un neatskatās,
Uz tiem pelēcīgiem neskatās.

O,o,o, ir jākrāso!
O,o,o, ir jākrāso!
Īstās krāsas ir jāmeklē,
Dzīvē jāmeklē!

Protams. Kādu izveidošu, tādu arī dzīvošu. Krāsu palete iespējama bezgalīga - viss pašas rokā.

      Man liekas, ka ir otrādi - ES ESMU TAS DZĪVES MĀKSLAS DARBS!

nu laikam gan...mēs esam savas dzīves režisori....un cik prasmīgi esam, tik labs "iestudējums" arī sanāk...:)

Tā varētu teik,ko izveidoju,tā i dzīvoju.