Atslegas vārdi: sadzīve1115
sevi vajag pa laikam arī pažēlot. ja neatrodu nevienu draudzīgu plecu uz kura paraudāt, nākas raudāt savā spilvenā. bet pēc tam gan sniegs baltāks, gan saule spožāka
Nolienu klusā stūrī un paraudu.
Ir bijis, bet mēģinu atturēties no sevis žēlošanas, jo to sev nedrīkst ierādīt...
Piekrītu Andim...
neko nedaru,gaidu kad paliks labak...
Samekleeju kaadu kuram iet sliktaak kaa man un meegjinu paliidzeet...tad pietruukst laika vai vienkaarshi kauns paliek par savu mazduushiibu...
Saprotu,ka citiem iet vēl sliktāk.Tad kļūst kauns par mazdūšību.
Tāds brīdis var būt katram,man teiksim tad velk uz kaut ko garšīgu,nav labākais variants,bet katram jau nsavādāk.
Ja nu stipri žēl,tad paraudu...ja tikai nedaudz,tad cenšos atcerēties kaut ko patīkamu...
Ir jau ir kādreiz gadījies, ka paraudāju aiz sevis žēluma, bet vairs tā gan nedaru. Vajag sevi uzmundrināt, nevis žēlot, palutināt, radīt prieku sev.