Man reiz jaunībā nācās kādu laiku pavadīt hospitālī kopējā palātātā ar diviem veciem krievu armijas ģenerāļiem, viens bijušais kuģu kapteinis - otrs kancelejas žurka. Oi, kā viņi strīdējās :). . . tad reiz kara kuģa kapteinis teica apmēram tā. Tu te visu mūžu pa aizmuguri slēpies un trīcēji kā apšu beka - lai Tevi uz fronti nenosūta, tagad tu trīci, jo baidies no angīnas nomirt - vispār Tev bailes mirt, jo nekā neesi redzējis, neko neesi baudījis un vispār . . . . bet es esmu divas reizes no grimstoša kuģa peldus izglābies, daudz skaistu meiteņu mīlējis, daudz ko redzējis un piedzīvojis, lai gan man smaga operācija bij un varu kuru katru brīdi aiziet, bet es smaidu atceroties jaunību un visus notikumus un varu mierīgi kaulaino sagaidīt ar krietnu rokas spiedienu un smaidiem . . a Tu kā īgņa arī paliksi īgņa un nāvi sagaidīsi nelabi bļaudams. . . tad nu lemjiet paši - palikt vai nē vecumdienās par īgņām :)))

Paskaties apkart, cik daudz jauku un smaidīgu vecīshu. Mēs redzam to, ko protam saskatit... Jo vecaks cilveks, jo viņsh tuvak bērnībai. Netici? -Pieej pie jebkura sirmgalvja un uzsmaidi tam, viņsh tev atbildes ar to pashu un pat vel tev pagodu nodejos ...............................

Ja jau nākotni varētu paredzēt, tad jau būtu labi...Allaž redzot vecu cilvēku dīvainības, es domāju- ārprāts un ja es būšu tieši tāda pati...Ja jau valsts izturētos cienīgi pret saviem vecīšiem, tad jau būtu labi...katrā ziņā es noliecu galvu sirmu māmiņu un tētiņu priekšā...man bija ļoti jauka vecmāmiņa un vectētiņš.

vecumā būsim vieni, neapmierināti ar dzīvi. Ar galvu   nedraudzēsimies, un palīdzēt mums neviens nevarēs un negribēs.

Reti ir tā , kad vecums atnāk viens . Viss atkarīgs no veselības un dzīves bagāžas .Kad kļūsti nevarīgs un atkarīgs no citiem , tad jūties neapmierināts ar sevi un reizēm īgns uz apkārtējo pasauli , bet citreiz samierinies un paļaujies uz tuvāko mīlestību , dāvājot pretī savējo .

Kā nu kurš mēs to vecuma nākšanu uztveram...esmu tik jauna,cik jūtos...man viņš nāk tā paslepus...nedaudz var manīt pēc izskata un ja paskatās pasē...dullums manī ir bijis vienmēr...un netaisos kļūt par vecu īgnu veceni,kas sēd uz soliņa un māca jaunos-Vot manos laikos jau tā nebija,un manos laikos mēs bijām vot tādi mīļi un pūkaini......

Ja esi" dulls "tad tads ari busi....Jo raksturu nevar izmainiit...

Es arī domāju, ka ja cilvēks ir neapmierināts ar dzīvi, nebauda to, neizmanto to, tad saprotams arī vecumdienās varēs tikai nožēlot visu, ko neizdarīja.
Un ja līdz tam laikam neiemācīsies samierināties ar domu, ka visi mēs mirsim, un būt pateicīgam par to, kas notiek, un , ka viss kas notiek, ļauj mums kaut ko jaunu apgūt un iemācīties...
Es ceru, ka būšu normāls pensiks, kas vispirms klejos pa kūrortiem, dzīvos siltajās zemēs kamēr varēs paiet, bet tad sēdēs uz slieksnīša vecu ļaužu pansionātā- un ar citām večiņām runās par jaunību, slimībām un copēs vietējos vecīšus :D:D:D
Bērniem uz kakla negribu būt nekad- un pārmest- vot es tevi audzināju, tagad davai dzīvošu tavā mājā- un tu mani aopkop... Labāk pa jautro kopā ar tādiem pašiem!

Cilvēki ir dažādi gan jaunībā , gan vecumdienās , domāju tas ir individuāli dažādos vecumos....   

Parasti līdzi vecumam nāk muļķigas izdarības.

Nu tad nagad paskaties uz večukiem un nospraud  sev kāda Tu gribi būt-azbesta vecene vai pati laipnība un labestība.Tas ir atkarīgs vienīgi no katra paša kultūras un esības

Līdzi vecumam parādās visādas kaites, tāpēc arī sakām, ka vecums nenāk viens...

Protams ka nenāk viens.

Nedomāju , ka tik ilgi nodzīvošu , lai man šajā jautājumā kāda skaidrība rastos .

Saka- ar gadiem kļūst gudraks. Domāju, ka gudrība naw wecuma pazīme... Katrs taču ir tieši tik wecs, cik wiņš jūtas.

Skaties,cik es vecumā esmu jautrs un protu visu,jo dzīvē esmu daudz dāmas "izurbis",kas uzlabo veselību un saglabā dzīves prieku!...