Ja strāādu,censtos ar bosu būt labās attiecībās,laukos pazaudēt darbu ir traģēdija.

Ja es runāšu par lietu- tīri no profesionālā viedokļa, un pamatošu savu domu- tas būs tikai apsveicami un okey. Un nekādas runas par to, ka varu būt brīva.ja man ienāktu prātā vienkārši izbļaustīties- patīk, nepatīk, pārejot uz personīgajām īpašībām- nu tad gan, visticamāk, nekas patīkams nebūtu perspektīvā.

Labāk gan ir klusēt,jo tavu labo gribu un iniciatīvu ne vienmēr pareizi saprot,nevienam priekšniekam nepatīk,ka viņu "māca".

Runāšana sudrabs, klusēšana zelts  

Es vienmēr izsaku savas domas , bet kā pareizāk rīkoties , tas ir priekšniecības ziņā .Priekšniekam nav izdevīgi ar mani kašķēties , jo bez manīm viņiem būtu grūtāk , nekā man bez viņiem .

Kad vadzis pilns, tas lūst ...

Nu ir tādi laiki,ka darbs svarīgāks,savas domas paturu pie sevis.

jā pie sevis

Tad tad atklājums! Bezdarba apstākļos tā ir masveida parādība jo ar tādiem darbiniekiem ir vieglāk strādāt un ja slikts garstāvoklis var pat paņirgāties-nebaidoties par sekām.Tieši tādēļ plašumā vēršās Bosings.Valsts sektorā noteicošais ir radu-draugu būšana,visos ieņemajamos amatos-tur ir savādāk.Tas nekas,ka tu neko nesaproti no šī amata pienākumiem-toties tu man esi rada gabals,kam nav darba vai labs draugs!

Nebaidos, tas ttikai mani raksturo