Vai tad?Parasti jau mīlot cilvēku cenšas kā reiz viņam darīt ko labu, nevis sev grābt. Jā, protams, ka gribās, lai ir atbildes jūtas, lai mīļotais ir blakus, būt kopā, bet tas jau nav egoisms- tikai normāla vēlme būt mīlētam , ne tikai mīlēt.
Visādi gadās.
Pat cietsirdīga gadās.
Netad, ja pratīsi dot ņemot vai ņemt dodot. Mīlot ir jādomā "ko izdarīt tādu, lai pēc manis ilgotos tikpat ļoti, kā es ilgojijos pēc otra- manis mīlētā- cilvēka", (kā atgādināt par to, ka neesi man vienaldzīgs). Jautājums -vai tev rūp tas, ko es jūtu?- ir vienīgais egoistiskais jautājums, uz kura atbilde tiek tiek sniegta nemitīgi pierādot pieķeršanos -viens otram (parādot savu attieksmi pret otra jūtām)
Visu dzīvi biju pārliecināts,ka mīlestība ir egoisma augstākā pakāpe-mīlu otru cilvēku tāpēc,ka man patīk kā viņš izskatās,domā līdzīgi man,rīkojas kā man patīk.Tomēr ar mīlestību šādā variantā nav nekāda sakara-tā ir tikai patikšana,simpātijas,kaisle un nekā vairāk.Patiesa mīla egoismu noliek dvēseles dziļākajā kaktā,un visu liek pakārtot mīļotajam cilvēkam.Satiec LIKTENĪGO,un saproti,ka tas ir uz mūžu-neskatoties uz to,ka līdz šai baltai dienai neesmu spējis sev atbildēt-nu kas viņā tāds īpašs?! Vienkārši mīlu VIŅU neskatoties neuzko,lai kā ari viņa nerīkotos...
Nē, mīlestība dod neko neprasot pretī.
Mīlestība ir visskaistākais, kas var būt!!!.......viss....