Vvienubrīd jaunībāāku aizdomāties par lietām, kuras tai laikā uzskatīja par utopiskām un "kārtīgam padomju pilsonim" pat kaitīgām. Kāpēc mēs šeit esam? Kāda tam visam jēga? Vai Dievs tiešām eksistē? Ja cilvēks bija atklāts pret sevi,  tad nācās atzīt, ka mēs jau no agras bērnības zinājām par kāda augstāka spēka eksistenci. Dzīve tomēr darīja savu, un cilvēks bieži aizmirsa par atklātumu un pakļāvās apkārt valdošajiem stereotipiem un ikdienas rutīnai. Pats bieži esmu aizmirsis par svarīgāko, un bez domubiedriem ir grūti turēties pretī apkārt valdošajiem mietpilsoniskajiem uzskatiem. It sevišķi pējā laikā daudziem neiet pārāk viegli, un tieši tāpēc apkārt bieži valda nomāktība. Damāju, ka šajā saitā ir ne viens vien, kam arī būtu interesanti padalīties ar savām domām šajā jautājumā. Mani  brīžiem atgriež reālajā pasaulē, tie brīnumi, kas ar katru no mums ir notikuši bērnībā, kā arī pēdējos gados izlasītās Osho grāmatas. Ļoti ceru, ka kāds gribēs padalīties savā pieredzē.