Atslegas vārdi: doma23287
Nesapratu... Kāpēc jānožēlo? Un pie tam vēl to, kas darīts ar prieku...
Viss, kas reiz bijis, un viss, kas reiz darīts, tas tomēr veidojis mani. Tādu, kāda esmu šobrīd. Nekad neko neesmu nožēlojusi.
/Hmmm, bet varbūt par agru staroju un visas nožēlas man vēl priekšā? /
Grūti un sāpīgi ir tad,kad neviens cits to nesaprot....
Gadās, gadās nožēlot. Jo lielāks bijis prieks, jo lielāka nožēla, kad viss pagājis un nav atsaucams. Ar laiku varbūt var iemācīties atcerēties ar smaidu. Vēl vingrinos. Dažreiz izdodas.
Nozela varetu but,ja kads par to pasmejas, prakse nav gadijies neko patikamu nozelot.
It kā nevajadzētu!
vVenalga tas ir noticis,ja ir ko nožēlot,skumīgi.
Dažreiz jau tā iet,bet uz mirkli,līdz atkal viss savās vietās!
Grūti gan,pie altāra iet ar prieku un saka:"Jā!"!!! Kad netic pats sev,netur vārdu,tad nav ko nožēlot!!!...
Vienalga tās ir bēdas.
"Kāpēc gan tev nenovērst skatienu no iznākumiem un pilnā mērā neizbaudīt visus apstākļus, kas ienāk tavā dzīvē? Izjūti sāpes un izgaršo laimi. Ja nekad neesi bijis ielejās, tad skats no kalna virsotnes nav tik elpu aizraujošs.
Atceries – dzīvē nav nevienas īstas neveiksmes, ir tikai rezultāti. Nav nevienas īstas traģēdijas, ir tikai iespējas, kas gaida, lai gudrais tās atpazītu kā risinājumu.”
Robains S. Šarma „Kurš raudās pēc tavas nāves?”
Izdevniecība Avots, 2009