Tas ir neskā jocīgi,ļaunumu atceras un cenšas atriepties,daži novērojumi darba vietā.Vienreiz netiku atnesis alu[vienkārši negāju pakāl.

   Kas mīlstību sēj tas mīlestību pļauj.

Tas ,man šķiet ,būtu atkarīgs no katra cilvēka un no ļaunuma pakāpes....

katram tas ir savādāk.

Launs nēsmu bijis un nebūšu,kamēr mani liek mierā.Par savu ciematu iet runa.

Ļaunums meklē vājos , tas meklē vietu , kur iedzīvoties .

Es naidu neturu,ja ļaundaris savu vainu atzīt,tad es varu pieņemt,bet jau ar piesardzību...

Tas tiešām ir grūti!  Jo tas kas sāpina, nav nekāds laimes brīdis, tāpēc instinktīvi (gluži kā dzīvnieki) atdaram ar to pašu.  Un tas ir nepareizi. Mēs sevi saucam par cilvēkiem, cilvēkam ir jāprot valdīt pār savām emocijām un rīcību.  Cilvēciskāk būtu atdarīt ar labu un ļaunumu sevī neielaist.   Bet ja iedomājam varbūtīgu situāciju tad reizēm liekas , ka neiespējami atdarīt ļauno ar labo!  Piemēram slepkavība, izvarošana un daudza citas varbūtīgās situācijas. Lai cik ticīgs cilvēks būtu, vienalga prasītos "asinis pret asini"

  Ja "ZARU  IELAUZT, RĒTA  PALIEK" taspats notiek arī ATTIECĪBĀS...

Nafig atdarīt ar labu, pietiek ar to ka var pacelt ļipu un atliet. Protams, ja gribās sajusties "super labiņam" un vēlāk ar to padižoties, tad tik uz priekšu.
Labu darbi paši par sevi darās, bez šādas analīzes.

Vispār ir grūti gan  šā ,gan tā....vieglāk ir mēģināt izprast to cilvēku ,kāpēc tā darīja.tas vairāk priekš sevis.
Jāmēģina piedot,un izlaist domas par to notikumu ārā no sirds.

Grūti, jo pēc loģikas - tas nav adekvāti. man nodara sliktu- es atdaru ar labu, tā vietā , lai paņemtu un uzšautu bietē , vai ne. Un es pat teiktu- vai vajag to labo atdarīšanu, jo- tā ir spēle -tu-sliktais/-es labais. Sādi - noliekot sevi uz augstāka pakāpiena attiecība pret to otru- nekas jēdzīgs nesanāks, tikai provocēs tādu [pat nesapratni un nepatiku..Vērtīgak būtu no tās situācijas dabūt laukā izpratni- kapēc cilvēks kaut ko tādu darīja, un , ja ne savādak tad- likt viņam svētu mieru- nav pieņemama viņa uzvedība - tātad es ar tādu cilvi nekomunicēju.

Kā jau Sonja teica, tas ir neadekvāti. Manuprāt, pietiek jau ar to, ja neatdaram ar to pašu, t.i., neatriebjamies. Norijam to krupi, piedodam un aizejam.