Viss plūst, viss mainās... Arī tagad vakaros sanākam kopā. Netā. Senāk darināšana bija nepieciešamība, tagad exkluzīvs pasākums, ņemot vērā laika patēriņu un izmaxas.

Lētāt sanāk nopirkt,viemu laiku biju iesācīs drēpt koka karotes.Pamazām i tā aizraušanās noplaka.

Protu ļoti daudz ko,bet darinu maz-nav tās vajadzības... Mums jau tā sistēma tāda,ka pērkot materiālu,izgatavot vairs neatmaksājas...

nē pašu darinātas lietas ir daudz mīļākas un staro siltumu..pati gatavoju eglīšu rotājumus...pat sveces pati uzlaboju...noteikti adventes vainadziņu gatavoju pati..nu tas tā tuvāk  par gaidāmajiem svētkiem

Lauku sētā jau bez kaut kā darināšanas nekādi neiztikt. Ir jāliek lietā izdoma, lai, piemēram, traktora dzelzi sametinātu tā, ka tas darbotos labāk par rūpnīcas ražojumu. Bet, ja runā par kopā sanākšanu vakaros pie sveču gaismas - tie laiki diemžēl ir garām. Es piemēram, vakaros sēstos vai nu pie datora, lai rakstītu, vai ieslēdzu sintiņu un padziedu. Kopā sanākt nav kam. Cilvēku daba ir mainījusies.

Protams darinu no ādas visādus sīkumus,lai var aplaimot savus tuvos.Mazdēli zīmē apsveikumus un tad jau kopīgas dāvanas gatavas.To jau labu laiku atpakaļ iesākām,jo nevar jau vienā dienā radīt ko skaistu,tur jāieliek sirds siltums.

  nu jā...viņiem nebija kompja un televizora...........

Kā nu bez tā! Bet esmu no tiem cilvēkiem, kuriem bez iedvesmas nekas nesanāk.
Patīk floristika.

Ir jauki, ka senlatviešu amatus nepametam galīgi novārtā. Tā vakarēšana kopā gan nesanāk. Šur tur ir pa kādam pulciņam vai sieviešu klubiņam, kur tiek darināti adijumi, austi grīdceliņi un tautiskās jostas, prievītes Vecākās rokdarbnieces dalās pieredzē un pamāca jaunāko paaudzi. Nopirkt varbūt var lētāk, bet savu rioku darinājums ir daudz mīļāks. Un ziemas vakaros ir nodarbe. Tiek apviienots patīkamais ar vajadzīgo

Protu daudz ko , ko arī pa  rudens  tumšajiem un ziemas vakariem daru.   Apdāvinu savus   mīļos ar adījumiem un izšuvumiem utt.