Mīlu cilvēkus vairāk par dzīvniekiem. Satiekot jauku cilvēku ilgi esmu laimīga.

To *uti* kažokā ir simtreiz vieglāk sameklēt, nekā pamanīt, noticēt labajam...bet ja zūd ši ticība labajam, tad dzīvot kļūst daudz grūtāk...

Varbūt reizēm par daudz ticu.Mamma teica,ka naiva esmu.Nezinu vai tā ir,bet reizēm iznāk vilties un tad sāp.Bet vienalga atkal ticu.:D

Tas būtu traki, ja visi būtu tikai labie!

Es ticu dažādajam cilvēkos, jo katrs mēs esam gan labs, gan ne tik labs.

Ticu labajam   Katrā cilvēkā ir labais, tikai reizēm to aizēno negatīvais.

Ticu Ziemassvētku vecītim:)

Pats sev nedrīkst ticēt,domas mainās! Kur nu vēl citam?

vienmeer esmu ticeejusi ka katraa,pat visljaunaakajaa cilveekaa ir arii kas labs tikai tas labais ir jaatros,bet peedeejaa laikaa man meegjina iegalvot ka tas taa nav,skumji

Labajam ticēt vajag vienmēr, vai citādi dzīvot vērts?   Labu cilvēku ir ļoti daudz. Esmu par to pārliecinājusies ļoti smagos dzīves brīžos, kad ir palīdzējuši,atbalstījuši  pat maz pazīsatmi cilvēki.

Pats sev