Te ir jāpiedomā līdzi visu laiku, lai neizdarītu kļūdu, jāvelta uzmanība, jāizklausās, nedrīkst uzbāzt savu monopolu attiecībās, es pazaudēju divas sieviņas, bet esmu priecīgs, jo tā vajadzēja, par cik tagad nezaudēšu trešo, īstu sievietīti, ar maziņiem mīnusiņiem, pats neesmu ideāls...
Laikam tāpēc , ka visi laimīgie kļūst egoisti - sildās pie laimes ugunskura , domājot to mūžīgu esam ...., aizmirstot , ka uguns ir jāuztur , tai pieliekot pastāvīgi uzmanības,maiguma, gādīguma un mīlestības pagalītes ..., tikai tad tā degs ar siltu , gaišu liesmu ...
Īsti jau nevar zināt vai tā ko pazaudēja bija laime, ja nebūtu ar ko salīdzināt pat neaizdomātos, taču dzīve turpinās un visas iespējas atrast vēl kādu laimi, jo kamēr dzīvojam nekas nav zudis.
Tieši tā! Pārliecinājos sava piemērā . Laikam pieradam, un ne redzam, ka blakus mums tads labums - mūsu lame. Saudzējiet to, kamēr ta jums blakus!
Kamēr esi laimīgs,doma par tā pazaudēšanu,pat neienāk prātā...
tāpēc ka ātrāk nesaprata kas viņiem pieder.
Tātad tā tam bija būt... varbūt kaut ko iemācīja, lika saprast...
Tas šķiet gluži normāli,tā vienkārši dzīvē notiek,kad cilvēkam ir itkā gana labi,tad gribas ko labāku,ne jau velti pastāv teiciens-no vilka bēdz,lācim uzskrien!
Nu liela daļa cilvēki nespēj saskatīt un novērtēt labo un jauko,kas ir ap mums,iekams tas nav zaudēts.
Un tai ziņā laikam esmu viena no tiem ,kas nespēj laikus apstāties,te man jāsaka kā Janeks saka-arī es nesmu perfekta.
Norokam to savu laimīti ikdienā , ka nepamanam vairs to .
......un kurš var apgalvot, ka viss ko zaudējam ir bijusi laime.......
Visu laiku viņiem jau nelikās ka ir laimīgi,ka iet labi.Nebija ar ko salīdzināt.Kā nepatikšanas klāt,tā uz ši melnā fona uzreiz izceļas tā laime kas bija.Tādi jau tie cilvēki ir -lai saprastu pašiem uz savas ādas jāizjūt.DZĪVES SKOLA
Ja viņa ir, tad nemaz tik viegli nezūd,ja paši par viņu visu laiku atceramies , domājam un protam saudzēt attiecībās vienam pret otru !
Laikam pārlieku pašpārliecināti par sevi bijuši......
Aiz egoisma un iedomības.