Pirms pusgada pēc ilgām un mokošām pārdomām pieņēmu lēmumu šķirties. Iemesls tam nav ne krāpšana, ne alkohols, ne arī kāds trešais, ne tml., es tikai beidzot saņēmos būt godīga pret sevi un atzīt, ka es šo cilvēku, ar kuru ir nodzīvoti 16 gadi, nemīlu. Es viņam esmu lielu pateicību parādā par dzīves posmu, kad mums klājās ļoti smagi un viņš man bija liels atbalsts, taču visu mūžu dzīvot tikai aiz pateicības.... es to vairs nespēju.
Kā Jums liekas vai tas būtu nosodāmi?vai varbūt viņa pareizi darīja aizejot?
Atslegas vārdi: jautājums634
........stipra sieviete .......
Bet kā jutīsies viņš, ja visus šos gadus Tevi mīlējis un jutās laimīgs??? Tavu kļūdu dēļ
viņam jāaiziet no dzīvības...
Tāda lēmuma pieņemšana nav viegla,turklāt arī lēta ``izpirece`` nē.
Galīgi nesaprotu šo lēmumu!
Ja ir nopietns iemesls šķirties, tad piekrītu - tā vajag.
Bet pilnīgi bez iemesla, ja neskaita "mīlestības trūkumu"...
Ģimene ir komanda, kur viens uz otru paļaujas - un ar pilnām tiesībām paļauties. Tās kaislās jūtas jau arī nevar saglabāties gadu desmitiem, bet pleca sajūta to noteikti atsver!
...viņa darīja pareizi....tikai pieņemt šādu lēmumu ir ļoti grūti....dažkārt neiespējami....jēdzieni "mīlestības trūkums" un "godīgums pret sevi" - tie ir ļoti nopietni iemesli attiecību izvērtēšanai...
Katram ir tiesības savu dzīvi nodzīvot tā kā viņš uzskata par pareizu.Ar varu mīlams nekļūsi.Kāpēc dzīvi jāpadara par elli tikai tāpēc ka esi kādam pateicību parādā.
Tas ir dikti smags lēmums un - cepuri nost, ja sieviete ir spejusi tādu pieņemt. Var dikti ilgi mālēt acis ciet sev un otram, var labi izlikties, ka ir okey, bet- nu nav nekas labs būt negodigam, nav. Un to starpību , kā ir dzīvot uz pusslodzi- - vai nu tikai mīlēt otru, nesaņemot pretmīlestību, tikai pateicību, vai otradi- nemilot otru - to vini abi sapratīs tad, kad satiks cilvekus ar kuriem būs pilnvērtīgas attiecibas- abpusēja cieņa, mīlestība un interese vienam par otru. Vienīgais , kam es ne seviški ticu- ka sievietei nav kāda romantiska aizraušanās, varbūt bez krapšanas,, tīri - vizualas, mutiskas simpātijas, tacu- lai sāktu domāt pēc 16 gadu visai mierīgas līdzāspastāvēšanas un pieņemtu tādu lēmumu- tur ir jābūt pamatīgam stimulam, es teiktu - pamatigam spērienam pa pēcpusi..
Nu tikai nākamreiz,kad būs grūti laiki...varbūt atceries kā tur bija ar to pateicību...