Sākumā ir iemīlēšanās,kas reizēm tiek jaukta ar mīlestību ,un tās iespaidā reizēm gadās sastrādāt kko traku un neprātīgu,bet kad tā beidzas,tad iespējams gribas atpakaļ veco,stabilo dzīvi,bet ir jau par vēlu..

Tad ir jaizvērtē un jāzin vai vēlies degt vai kvēlot,dzīvē eksistēt vai elpot pilnu krūti.Man personīgi labak mīlestības pārpilns gads nekā tris visi vienādi un vienmu ļi

Ar laiku vientulība kļūst kā māsa un arvien es nelaimīgi iemīlos .

,,Bez mīlestības nedzīvojiet,
Bez mīlestības viss ir kluss,,

kas kuram svarīgāks.

Ierasto un stabilo (manā gadījumā tā nebija stabila) var mainīt jebkurā gadījumā, ne tikai mīlestības vārdā.

Labāk paklausies Gazmanova Eskadron!Ja negribi,neklausies....Ja 1,tad var darīt tā, vai šitā

Protams!

100% ka ne

Nē! Mīlestība nāk un iet,bet tu paliec!

Laikam tomēr nē. Esmyu stabilitātes un miera cienītāja. Laikam veca.

Stabilitāte tikai tad ir noderīga,ja "lidojam"pareizā virzienā.

Nekad es to nedarītu,jo bez mīlestības agri vai vēlu tu vienkārši noplaksi un nožēlosi izdarīto.

         ............. nezinu......

ja jaunais vilina ,aizrauj un patīk,tad jā............bet izdabājot otra velmēm gan nē...........(ir bijušas idejs apsaimniekot laukus.........kas totāli izgāzās...........)

Vai dzīve vispār ir tā vērta, lai tajā ienāktu mīlestība protams! Un cik daudz tad jāmaina, tik vien, lai justos laimīgs katru dienu

...bet kurā mīlestības nav...-a kādreiz bija?Ja MĪL,tad uz mūžu,ja tikai iemīlās,tad pēc laiciņa varēs ņaudēt-ko dod mīlestība,ja nav stabilitātes

ja nav milestibas ,tad vairs nav stabilitates dzive,uzskatu nomainit ierasto dzivi,jo ir palicis tikai pieradums,bet dzive bez milestibas tas ir tuksums un agri vai velu nonaksi tadas dzives sabrukuma,velu jaunu dzives sakumu,kamer vel iespejas sakt no jauna

šo jautājumu uzdodu sev jau otro gadu... laikam par maz drosmes kaut ko mainīt..