Kamēr ajmens augs,tu būši mans draugs,
Dāķiju liesmās vasara zūd...
Un dzestrajā vējā dvēsele salst...
Mums paliek šis rudens,un dāliju spīts...
Aug , aug - kā kartupeļi ..
Akmens laikam aug visu mūžu
...kamēr vien
gliemeži skrien ,
kamēr -
tas akmens augs ,
kāds kādu -
par draugu sauks ...
Kad biju puika,vecmutere teica,skaties kā pa ziemu akmeņi dārzā uzauguši[pēc ecēšanas].
Aug,aug...
it kā aug, bet kādā veidā
Akmens neaug ... varbūt vien apaug ar sūnu.
Varbūt tā ...............
Dāliju liesmās vasara (lasi - draudzība) zūd...
Un dzestrajā vējā dvēsele (lasi - draugu dvēseles) salst...
Mums paliek šis rudens (lasi - labās atmiņas) un dāliju spīts (lasi - naids)...
bet tomēr akmeņi aug... tikai nedod dievs tie ko dažreiz azotē slēpj kāds....
Tev tikai tā šķiet, ka tas aug, bet patiesībā Zemei arī nepatīk paturēt akmeni un par visu varu tā cenšas atbrīvoties no tā smaguma.
Protams,ka aug,tikai ne tik ātri,kā Tu,Tu nomirsi,bet akmens vēl augs...
Ir taču arī tādi,kas dēsta akmeņus
Kā vientulīgas sievas kauc tā akmens aug
Nezinu, kā parastie, bet tie "klupšanas akmeņi", noteikti. Lai kā mēs censtos un kā tautā saka, "no kļūdām jāmācās" [svešo kļūdas esot lētākas], tomēr atkal un atkal kļūdāmies no jauna ...nu bet tāds jau tas cilvēks ir.